Februāra beigās Ances bērnudārzā tika svinēti Meteņi senlatviešu garā - ziemas dzīšana projām, lai atbrīvotu ceļu pavasarim. Šim nolūkam vecākiem tika dots uzdevums: mājās pašu rokām, vēlams ar bērna līdzdalību, izgatavot kādu grabošu, klabošu, pīkstošu, čīkstošu, čaukstošu vai kā citādi skanošu rotaļlietu, ar kuras palīdzību taisīt trobeli un dzīt to ziemu prom līdz nākamam gadiņam.
Tad nu mums vienā vakarā kopīgi darbojoties tapa kāpuriņš jeb tārpiņš.
Sešas kinderolu "iekšiņas" (cik labi tomēr, ka mammai piemīt žurkas niķis visu vākt un krāt, un pie vajadzības krājumos atrast tieši to, kas nepieciešams!), piepildītas ar rīsiem, pupām, griķiem un prosu (kas nu kurai "vēderā" trāpījās), lai skaņa dažāda. Un pēc tam aptamborētas, izmantojot dažādu krāsu dziju galus, kas palikuši pāri no lielākiem darbiem. Bet acis Kāpuriņš mantojis no viena maza rotaļu peļu bērna, kuram tās bija izkritušas, tāpēc peļu bērns tika pie jaunām. Bet mans žurkas instinkts neļāva vecās actiņas izmest. Un re - labi ka tā!
Ziema aizdzīta, pavasaris sagaidīts, Kāpuriņš saritinājies un sapņo par to, vai kādreiz kļūs par skaistu taureni. Bet mums uz palodzes - vitamīnu audze!
feina palodze :) ļoti zaļa :)
AtbildētDzēstkāpuriņš ar t'dām miegainām ačelēm ... :)