Lapas

2018. gada 18. maijs

STĀSTS AR LAIMĪGĀM BEIGĀM

Šis būs pieredzes stāsts. Laimīgais stāsts. No sērijas "Brīnumi notiek!"


14.maijs. Pirmdiena. No kļūdām jāmācās.
Ap septiņiem vakarā mums pazuda kaķīte, mūsu mīļā Minnīte. Pakļāvos spiedienam no bērnu puses "Mammīt, izejam ārā ar Minnīti, nu, lūdzu, lūdzu..." un, lai gan pretojos, visbeidzot tomēr uzlikām viņai pavadiņu un gājām ārā. Ar mājas kaķi, kurš pieradis tikai pa iekšu!!! Jā, jā, tagad, pēc "kara" es arī esmu "ģenerālis" un zinu, ko un kā vajadzēja vai nevajadzēja darīt. Bet notika tas, kas notika - Minne no pārbīļa izmaucās no pavadas un aizbēga.
Bija jāsāk meklēšanas darbi. Par laimi, šādās stresa situācijās nekrītu panikā, bet spēju savākties un mierīgi un pragmatiski apsvērt, ko darīt, un sākt rīkoties.

15.maijs. Otrdiena. Mēs esam atbildīgi par tiem, ko pieradinām.
Labi, ka ir feisbuks, kur vērsties ja ne pēc palīdzības, tad pēc padoma gan. No paša rīta sameklēju visas manai bēdai atbilstošās grupas, publicēju ierakstu. Klāt bildes un karte.
 "14.maijā, mazliet vairāk kā mēnesi pirms savas gada jubilejas, pazuda mūsu mīļā kaķenīte Minne. Sabijās, izrāvās no rokām un neapzinādamās briesmas, kas viņu sagaida, aizbēga. Paskrēja zem pagalmā stāvošas mašīnas un ielīda pa kaut kādu caurumu iekšā. Ilgi gaidījām, saucām, visādi mēģinājām izvilināt, bet viņa tikai ik pa brīdim žēli ieņaudējās, bet ārā nenāca. Centāmies sazināties ar auto īpašnieku, bet bez rezultāta. Ceram, ka naktī tomēr Minnīte izlīda no tās mašīnas un paslēpās kādā pagrabā. Viņa ir jauniņa, augumā maza un ļoti bailīga. Skaidrs, ka pati mājās neatnāks. Tāpēc, lūdzu, lūdzu, ja šai grupā ir kāds no Imantas (pazuda pie Zentenes 20, iespējamais atrašanās rajons atzīmēts kartē) un kaut vai tikai ieraugāt mūsu kaķīti, lūdzu padodiet ziņu. Būsim ļoti pateicīgi."

Otrkārt, sadrukājām sludinājumu lapiņas. Vakarā izlīmējām tās pie tuvāko māju ziņojumu dēļiem.

Treškārt, kad iestājās tumsa, gājām ārā, saucām. Bez rezultāta. Tātad jādara vairāk. Mēs esam atbildīgi par tiem, kurus pieradinām.

16.maijs. Trešdiena. Klauvējiet un jums taps atvērts.
Publicēju feisbukā lūgumu padalīties ar padomiem meklēšanā.
"Vai varat padalīties ar laimīgajiem stāstiem par kaķīšiem, kas jums pazuduši, bet vēlāk atradušies? Cik ilgi bija prom, un cik tālu bija aizklīduši? Gribu saprast, vai pietiek ar izlīmētām lapiņām tuvējos pagalmos, vai iet plašāk? Cik plašā reģionā staigāt un meklēt, saukt?" 
Metu kaunu pie malas un publicēju arī savā laika joslā lūgumu padalīties ar manu ziņu.
Sasmēlusies padomus no fb, apgriezu otrādāk Minnes trauciņus, sadalīju vairākās daļās lietotās kaķtualetes smiltiņas, sabēru tās vairākās kartona kastītēs, nolēmu  novaktēt un aprunāties ar kaķu tantēm, nopirku Minnes mīļāko našķi - zemesriekstu sviestu, ko vakarā nolikt pie kāpņu telpas durvīm, lai no rīta redzētu, vai viņa ir bijusi un mielojusies. Pa dienu piezvanīja draudzene un pieteicās palīdzēt meklēšanā. Noliku agri gulēt bērnus ar norunu, ka no rīta ap 5.00 celsimies un iesim meklēt mīlulīti.
Sagaidījām pustumsiņu un devāmies laukā. Izliku smilšu kastītes, kārumus, staigājām un saucām, nekur citur, tikai ap savu māju, jo intuīcija un arī fb padomdevēji teica, ka viņa ir tepat, mājas pagrabā. Nezinu, vai nostrādāja pašas smiltiņu smaka, vai našķu smarža, vai nemitīgā saukšana, bet pēc stundas viņa izlīda. Biju neizsakāmi laimīga un pateicīga vīram, draugiem, Dievam, it visiem!!! Abas devāmies mājās vannoties un mīļoties, vīrs vēl apstaigāja kaimiņmājas, noņēma zīmītes un aizvāca izliktās smilšu kastītes.

17.maijs.Ceturtdiena. Nekad neaizmirsti pateikt paldies.
Pēdējais ieraksts feisbukā:
"Vakar vēlu vakarā, ap 23.00, pēc aptuveni stundu ilgas riņķošanas ap māju un nemitīgas Minnītes saukšanas, mēs viņu atradām!!! Tieši tajā vietā, kur viņa pazuda. Brīdī, kad jau bijām nolēmuši mest mieru un sākuši apspriest turpmāko rīcības plānu, vīrs pēkšņi iesaucās - re, viens kaķis, līdzīgs Minnei, pārskrēja pār ceļu! Devāmies skatīties un - jā, tā bija viņa! Nosmulējusies, nogurusi, tāpēc ilgi nenācās tvarstīt. Jau pēc pāris minūtēm viņa padevās, izskrēja laukuma vidū, apvēlās uz muguras, ķepām un vēderiņu gaisā, it kā teiktu - nāc, ņem mani un nes mājās! Laime bezgalīga!!! Gan Minnei, gan man. Šķiet, pēdējoreiz biju tik laimīga, kad dzima bērni...
Saku milzīgu un mīļu paldies ikvienam.
Ikvienam, kuru aizkustināja mans stāsts.
Ikvienam, kurš to pārpublicēja.
Ikvienam, kas neskopojās ar padomiem meklēšanā (tie visi tika likti lietā un izrādījās noderīgi!).
Ikvienam, kas izstāstīja savu laimīgo stāstu; tas iedvesmoja un lika ticēt tam, ka brīnumi notiek.
Ikvienam, kas sūtīja kosmosā labas domas.
Paldies maniem draugiem, kas atbalstīja un palīdzēja meklēt.
Paldies maniem bērniem, kas turēja īkšķus.
Paldies manam vīram, kurš viņu ieraudzīja.
Paldies ikvienam un visiem kopā!"
Lai jums nevienam nekad nenāktos ko tādu piedzīvot!
💓 💓 💓

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana