Lapas

2012. gada 11. oktobris

Ābolu paija (Ābolu kraukšķis)

Beidzot! Beidzot man tā ir - ābolu paijas jeb pajas (kā orģinālā) recepte! Lieliskākais ābolu laika deserts :)


Kāpēc beidzot? Par visu pēc kārtas. Pirms gadiem 18, kad bija modē braukt uz ārzemēm bērnus auklēt, mana draudzene Ieviņa aizdevās peļņā uz Zviedriju. Atgriežoties atveda debešķīgu desertu - ābolu paju, ko pasniedz karstu, ar saldējumu. Tas bija viņas firmas ēdiens, kura recepti viņa nevienam neizpauda, vien atbildes vietā nosmējās, ka tā ir tik vienkārša, ka to varētu "atkost" jebkurš. Man, kurai cepti āboli ne visai, šis deserts garšoja tik ļoti, ka ikreiz, kad ciemojos pie draudzenes, pirmkārt, jau iepriekš pabrīdināju, lai pagatavo paju, un otrkārt, allaž nekautrējos neatteikties no "vēl viena gabaliņa".


Šo recepti uzgāju kādā no pagājušā rudens "Dienas Ēdieniem", meklējot ābolu pīrāga recepti. Sākumā saminstinājos, jo receptūrā atkal jau tā "krūze"! Bet lapas stūrītī atšifrējums: krūze - 240 ml, un krūzes foto. Nu tagad man vismaz skaidrs, ar cik lielām krūzēm man jāmēra :)
Izvēlējos savu krūzi  un uz priekšu!

4 palieli āboli
puscitrons
3/4 krūzes cukura
1 ēdamkarote medus
1/2 krūzes auzu pārslu
1/2 krūzes kviešu miltu
100 g mīksta sviesta
šķipsna sāls
1/2 tējkarote kanēļa





1. Sajauc auzu pārslas, miltus un cukuru.
2. Citā traukā sajauc puscitrona sulu, sviestu, šķidru medu, kanēli.
3. Abu trauku saturus saber kopā, kārtīgi sajauc.
4. Ābolus nomizo, izņem serdes, sagriež nelielos kubiņos.
5. Pannā liek ābolus, tiem uzdrupina mīklu.


6. Cep 200 grādos apm. pusstundu, līdz izveidojas zeltaini brūna garoziņa.


7. Pasniedz karstu, ar saldējumu, rotā ar dzērvenēm.


LAI LABI GARŠO!
* * *

2012. gada 10. oktobris

MĀKSLA

Pēdējās dienās tieku burtiski apbērta ziediem,



un taureņiem;

esmu tikusi pie sava Ziemeļbrieža

un man ir pašai savs lidojošais zirgs!

Tādu mani redz mana četrgadīgā meita


(šo es likšu rāmītī)

MAMMA UN TĒTIS





KRĀJKASE - ŠŪPOLES

Šis ir viens no tiem mūsu tēta darbiem, kas man patīk ĻOTI :)
Asprātīga ideja, interesants izpildījums.

Līdz šim mūsu mājās krājkases bija tikai bērniem. Par to saturu, protams, "rūpējās" pieaugušie. Bet man ļoti bieži bija sajūta, ka es tur metu naudiņu un kāda neredzama (bet nojaušama) roka ķeksē ārā..
Turpmāk viss būs citādāk - caurspīdīgi tiešā un pārnestā nozīmē. Turklāt šūpoļprincips (kam vairāk naudas, uz tā pusi sasveras krājkase) dažam labam ģimenes loceklim palīdzēs pārvarēt vēlmi paķeksēt ārā, toties sacensības gars veicinās monētu tvertnītes drīzāku piepildīšanos :))


Materiāls:
organiskais stikls - sienas
komatekss - apakša
spogulis (spoguļkompozītmateriāls) - aizmugurējā siena
vārdus iespējams iegravēt, kādus vēlaties
sīkāks info: ancesmodes@inbox.lv

2012. gada 8. oktobris

ADĪTS CEPURLAKATS


Esmu padomjlaika bērns, un manā bērnībā cepurlakati bija modē. Manējais bija ļoti, ļoti līdzīgs šim - tādas pat krāsas, tāds pat musturiņš, tikai manējam bija bārkstiņas gar malām. Mūsdienās meitenēm tādus neesmu manījusi. Bet man bērnībā ļoti patika. Pastāstīšu, kāpēc :)) Visu bērnību līdz par otrai-trešai klasītei nēsāju īsi apgrieztus matus, tā saucamo zēngalviņu. Ienīdu tās dienas, kad mamma, atnākot pakaļ uz bērnudārzu, paziņoja: tagad mēs iesim uz frizētavu. Lūgtin lūdzos, lai atļauj man audzēt garus matus, ka gribu bizītes tāpat kā citām meitenēm.  Bet mammas nostāja bija viennozīmīga: tev ir pārāk plāni un smalki mati, un nekādas bizes ar tādiem nesanāks!!! Tāpēc man tik ļoti mīļi bija cepurlakati, un jo garāka "aste", jo labāk - iztēlojos, ka tie ir mani garie mati, plivināju un purināju tos, sēju zirgastē, spraudu sprādzītes, un pat ķemmēju ar matu sukas otru (gludo) pusi :))


Jau pavasarī sāku funktierēt, ka manai jaunkundzei arī tādu cepurlakatu vajadzētu. No praktiskās puses - man patīk, ka ir kārtīgi nosegtas ausis, kas Ancei, ņemot vērā pārdzīvotos vidusauss iekaisumus, ir ļoti būtiski. Otrkārt, tas netiek vienkārši uzmaukts galvā ar lielu iespēju  - bērnam aktīvi kustoties nošļukt uz pakausi - bet ir sasienams. Tas gan nedaudz sarežģī bērndārznieka ģērbšanās procesu... bet to varētu atrisināt, apakšējo maliņu (to, kas ap kaklu) varētu adīt uz riņķi, tad tiktu "nošauti divi zaķi" - cepurlakats būtu ātri uzvelkams/novelkams, un nešļuktu nost. Tikai šādā gadījumā adot jaraugās, lai tā apakšmala nesanāk par ciešu un nežņaudz bērnu.


Nu tad - ķeramies pie darba!

2012. gada 3. oktobris

MAKARONU PLĀCENĪŠI

Ko dara taupīga saimniece ar vakardienas piena-makaronu zupu - ar tādiem kārtīgi sabriedušiem makaroniem, kas drīzāk līdzinās biezputrai? Tā, kurai cūciņa, varbūt atdod tai; tā, kurai cūciņas nav, bet ir komposta kaudze, varbūt izgāž tajā; bet tā, kurai nav ne pirmais, ne otrais, bet ir tikai šaurs dzīvoklītis Pārdaugavā un apslimis bērndārznieks mājās, kurš uz visiem jautājumiem atbild ar NĒ, izņemot - vai pankūciņas ēdīsi? - tā "reciklē" zupu plāceņos :) Sakuļ pāris oliņas ar cukuru, piešauj miltiņus, zupu klāt, un visu ar mikseri samikserē, lai makaroni nedaudz izšķīst (pavisam viendabīgu masu iegūt neizdosies). Gatavās pankūkas pārziež ar zapti un - LABU APETĪTI! Mazajiem slimniekiem tāpat kā Karlsonam - ne jau zāles, bet kaut kas garšīgs vajadzīgs, lai justos labāk :))