Lapas

2011. gada 25. marts

Tamborēta somiņa mazai dāmiņai

Patiesībā jau sākumā bija doma par somu sev. Ņēmu diezgan rupju kokvilnas dziju (man vismaz tā likās), kas tamborējama vismaz ar 3. numura tamboradatu. Nu, katrā ziņā tas nebija galdsedziņu vai apkaklīšu tamborējamais diegs :) Sāku tamborēt pēc šīs shēmas. Kad tamborējums jau tuvojās pusei, sapratu, ka nekas lielāks par kosmētikas somiņu tur nesanāks :( Bet tā kā šis ir mans pirmais mēģinājums tamborēt somu, tad tā uzreiz izārdīt bija žēl, pie tam - ātrāk gribējās redzēt gala rezultātu. Manuprāt, somiņa ir dikti piemīlīga, vai ne? Ja vien tā būtu pāris reizes lielāka... (šīs izmēri ir apm. 22x14 cm)

2011. gada 21. marts

Dāvanām - jautri sienas pulksteņi

Šad tad dzīvē gadās situācijas, kad nepieciešama dāvana, bet veikalu piedāvājums neapmierina vai arī gribas iepriecināt gaviļnieku ar kaut ko ļoti, ļoti īpašu, personisku. Un kas gan var būt labāks par pašu rokām darinātu dāvaniņu? Jāiedarbina tik sava iztēle un jāliek lietā lietišķās prasmes! Tēta pēdējais veikums - divi jautri pulksteņi!

Dāvana Lindai

... i brjuki prevraščajutsa...... *

Jau kopš pirmās meitiņas gaidību laika ikreiz, veicot lielo tīrīšanu drēbju skapī, pie sevis nodomāju, ka būtu nepieciešams vēl viens skapis apģērbiem, kuri kļuvuši par mazu, šauru vai kādu citu iemeslu dēļ netiek vilkti, bet visādi citādi ir vēl tīri normāli - nav ne novalkāti, ne sabojāti. Izmest vai atdot citiem žēl - tos taču var pāršūt un meitiņas tiktu pie jaunām štātēm. Līdz šim to biju atlikusi un atlikusi uz brīdi, kad iegādāšos šujmašīnu. Bet sapnis par šujmašīnu ir ievilcies jau trīs gadu garumā un, šķiet, tik drīz arī nepiepildīsies. Tāpēc pirmajai reizei izvēlējos šūšanai ar rokām visvienkāršāko variantu - svārciņus ar gumiju. Izvilku no skapja pārvērtībām nolemtās bikses un pāris vakaru laikā manas bikses pārtapa svārciņos meitai.

tādas bija bikses sākumā

2011. gada 17. marts

Zaļais brīnums nepievīla!

Šodien beidzot liku pie darba savu jauno zaļo brīnumu.


Un ziniet - esmu ļoti, ĻOTI apmierināta. Manas mazās peciņas drēbītes ir tīras un mīkstas bez pulvera un mīkstinātāja! Un smaržo tā, kā smaržoja māja veļas dienās manā bērnībā, kad vēl nebija arielu, taidu un lenoru, - pēc svaiguma. Nevis pēc "alpu kalniem", "mandeļu piena" vai "jūras brīzes", bet pēc īsta, vēsa svaiguma. Ja vēl varētu ārā saulītē un vējā izžāvēt, tad būtu uhhh... Turpmāk bebulītes drēbītes mazgāšu tikai ar bumbu. Protams, arī citu veļu. Starp citu, ar zināmām šaubām veļas mašīnā iemetu arī lielās meitas sastaigātās zeķubikses, un arī tām pēdiņas tīras kā jaunām. Un gar mērces pannu apsmērētā cepurīte arī balta kā sniegs.
Lūk, dažas bildītes "pirms" un "pēc"

2011. gada 14. marts

Zaļais brīnums

Atzīšos uzreiz - laikam jau neesmu zaļi domājošs cilvēks un zaļo dzīvesveidu nepiekopju (bet arī nenoliedzu!) Esmu skeptiska un neticu savai mazā, svarīgā zobratiņa lomai milzīgajā apkārtējās vides mehānismā. Atkritumus nešķiroju, eko veikalos neiepērkos, nelietoju eko pamperus bērniem, nesaku "nē" lielveikalu polietilēna maisiņiem, mājās izmantoju sadzīves ķīmiju un arī uz maniem sejas un ķermeņa kopšanas līdzekļiem nav uzrakstu "eko" vai "bio".
Kaut gan!!!......

2011. gada 11. marts

Mana variācija Ritas tantes kūkai

Šodien manai jaunākajai meitiņai 4 mēneši!!! :) Pirmajā dzīves gadā atzīmējam katru mēnesi ar kādu kārumu un atbilstošu skaitu svecīšu tajā. Tāpēc arī šodien cepu kūku.



Agrā jaunībā, kad vēl mācījos vidusskolā, man obligāti brīvprātīgā kārtā (un otrādāk) pavasaros, vasarās un rudeņos bija jāpiedalās lauku darbos. Rudens talku mielasta neiztrūkstoša sastāvdaļa bija kartupeļu pankūkas, kāpostu - ābolu salāti un desertā - Ritas tantes fantastiskā, nenormāli garšīgā ābolkūka. Atceros, kā es, septiņpadsmitgadīga jaunkundze, kā tāds bērns lavījos pie skapīša, kur kūka pēc cepeškrāsns karstuma atpūtās un gaidīja savu kārtu tikt celtai galdā. Pavēru skapīša durtiņas un no turienes plūda TĀĀĀda smarža... ka es nespēju turēties pretī kārdinājumam apskrubināt kūkas maliņas. Nekad mūžā ne pirms, ne pēc tam neko tik garšīgu neesmu baudījusi.

2011. gada 10. marts

Mazi, mīksti dūrainīši

Laiciņš ārā kļuvis mīlīgi silts un arī mana bebulīte jau paaugusies tik liela, ka rociņas vairs nav jāslēpj kombinezona piedurkņu iekšpusē, bet var ievilkt līdz galam, ka plaukstiņas lien ārā. Tāpēc ķēros pie adatām un divos vakaros tapa, manuprāt, gana glīti cimdiņi.


2011. gada 1. marts

Silti zeķzābaciņi bēbītim

Kā teicis kāds gudrs cilvēks - kājām vienmēr jābūt siltām. Piebildīšu - it īpaši maziem bērniem. Tāpēc noadīju savai meitiņai siltas zeķītes. Vai varbūt zābaciņus? Zeķzābaciņus!