Lielākais, ko mana mamma bērnībā atļāva, bija - sakrokot rotaļām atvēlētus vecus aizkarus vienā galā, apsiet ar banti un uzlikt galvā. Un tad pēc vajadzības spēlēties līgavās vai princesēs. Nekādas griešanas (aizkaru bojāšanas), šūšanas un pēc tam kaktā nomešanas.
Tagad, kad man ir bērni, t.i., meitas, man ir tā tik tiešām lieliskā iespēja piepildīt savus tajās tālajās dienās sev klusībā dotos solījumus "Kad man būs bērni, tad gan es viņiem visu ļaušu", sākot ar gulēšanu līdz pusdienlaikam, dzīvošanos pidžamā kaut visu dienu, ēšanu dīvānā, lēkāšanu pa gultām, beidzot ar tik nopietnām lietām, kā neiešanu uz skolu, kad it kā nav attaisnojoša iemesla, tikai šaus-mī-gi-ne-gri-bās. Skolnieku gan man vēl nav, bet esmu pārliecināta, ka šo savu solījumu izpildīšu.
Vakar pati savām rociņām sagriezu vecus aizkarus, un Ancei par prieku sašuvu princešu kleitu (=svārki+topiņš). Puķe no manas bērnības bantes (atcerieties?- bija tādas sintētiskas, briesmīgi irstošas, ja neapdedzināja galus). Bērns stāvā sajūsmā, pat princeses kronīti nevajag ;)
Mazajai peciņai arī bruncītis sanāca:)
nu brīnumskaista princeškleita :)))
AtbildētDzēstĻoti Skārletisks "aizkari pārvēršas kleitā" variants! Un vecmāmiņai noteikti bija citi apsvērumi, kāpēc tos bērnības aizkarus neļāva šķērēt:)Cik maz tomēr vajag, lai uzburtu pasakas izjūtu!
AtbildētDzēstman ļāva deķus ap vidukli tīt, tik vajadzēja kādu stingrāku jostu, lai tie smagie svārciņi turētos uz pusi pārlocīti uz tiem gurniņiem :)
AtbildētDzēstStarp citu, esmu arī sagraizījusi vecus aizkarus šim pašam nolūkam - princeškleitai, beidzot būtu jāsalasa strēmeles kopā!
Tev dikti smuka kleita sanākusi, princese staro!!!
ak laimīgās princeses:):)
AtbildētDzēst