Laikam jau katra cilvēka dzīvē pienāk brīdis, kad domāšana pagriežas "zaļajā" virzienā. Vēl pirms gada apgalvoju, ka neesmu zaļi domājoša, bet pēdējā laikā aizvien biežāk pieķeru sevi aizdomājamies par to, cik daudz mēs no dabas ņemam un cik daudz atdodam atpakaļ. Un galvenais - kādā kvalitātē. Secinājums nav pārsteidzošs, bet šausminošs gan - paņemam to labāko, tīrāko, bet atdodam vienīgi atkritumus. Ja nevaram atdot neko labu, tad varbūt varam mēģināt dzīvot tā, lai ņemtu mazāk, ilgstošāk patērētu un līdz ar to arī mazāk izgāztu dabā.
Toreiz rakstīju, ka atkritumus nešķirojam, jo pie mūsu mājām ir tikai universāls konteiners dažādiem atkritumiem. Un joprojām tā ir. Bet mēs esam sākuši šķirot, kaut nedaudz, bet tomēr. Un esam atraduši citu veidu, kā tikt galā ar sašķiroto. Stikla un plastmasas pudeles nododam taras pieņemšanas punktā. Izlietotās baterijas aizvedu uz darbu un izmetu speciālā šim nolūkam paredzētā spainītī. Un ja to var pieskatīt pie šķirošanas, tad atļaušos piebilst, ka es atsevišķā kastītē metu arī olu čaumalas, ko, braucot uz Siguldu, kā ciemakukuli aizvedu komposta kaudzei mammas dārzā :)
Par papīru ir atsevišķs stāsts. Papīra atkritumus mēs un galvenokārt mūsu bērni spēj saražot ļoti lielos apjomos. Pirmkārt jau reklāmas lapeles, avīzes, žurnāli (no visiem jau netaisīsi žurnālbeņķus). Otrkārt - ja man būtu japiepērk papīrs zīmēšanai, līmēšanai, krāsošanai, veidošanai... pieļauju, ka savas 200-250 lapas nedēļā aizietu. Tāpēc veikalā nepērku nevienu lapu! Nesu no darba jau vienreiz izmantotas, vienpusēji apdrukātas lapas. Smalkā biroja tehnika neatzīst papīra otrreizēju apdrukāšanu, līdz ar to pie šāda papīra tieku, cik vien vajag :) līdz ar to arī bērniem varu ļaut izpausties uz papīra un papīrā, cik vien tīk. Līdz šim saražoto makulatūru mājās šķiroju - liku atsevišķā maisiņā (lai miskaste tik ātri nepildās), bet rezultātā tā nonāca turpat, kur viss pārējais - kopējā konteinerā. Līdz kādu dienu, kārtējo reizi kad biju aizdomājusies par zaļumu savā dzīvē, skatiens " aizķērās" pie makulatūras kastes manā darbavietā.
Arī tai, starp citu, tāpat kā bateriju spainim, kad piepildīts, "īpašnieki" paši atbrauc pakaļ un iztukšo. Un tas nemaksā neko! Iedomājos - ja viņi apkalpo uzņēmumus, tad varbūt arī privātpersonas? Atvēru mājas lapu un izlasīju interesantas lietas, un godīgi sakot, biju pārsteigta, ka kopā ar papīru var nodot tukšas sulas un piena pakas!
Šķirot ir forši! Sirdi silda apziņa, ka daudz lietas nenonāk dabā (vienlaga - tiešā vai netiešā veidā), bet tiek izmantotas otrreizējai pārstrādei. Ar šķirošanu ir tāpat kā ar reciklēšanu - tas nemaksā neko, ir tikai jāsaņemas un jādara. Pašam jādara.
pilnībā piekrītu - arī man kādreiz likās sarežģīti šķirot u.t.t., lai gan pie manas mājas dažādie konteineri ir jau pasen - regulāri trāpās "labi cilvēki", kas ļoti pārliecinoši apgalvo, ka šķirot nav jēgas, jo tāpat sametot vienā mašīnā un aizved... Nezinu vai tā tiešām dara un cik daudzi tā dara, bet pie mājas nopētīju, ka nemet gan vienā mašīnā, katru konteineru tukšo cita mašīna :)))
AtbildētDzēstPar makulatūru - mums bija iemesls par to padomāt, kad bērnam skolā tika uzrīkota vākšanas nedēļa uz rekordu, kura klase vairāk savāks. Tad nu centāmies, cik spējam, lai tiktu līderos :))) Bet tagad makulatūru vedu uz Rīgas pilsētas dzīvnieku patversmi, jo tā izdaru divus labus darbus - sašķiroju savus atkritumus un no nodotās makulatūras svara dzīvnieku patversmei firma pārskaita naudiņu :)
Tā ka tiešām, šķirot ir interesanti, interesēties par savām iespējām sadzīvē parūpēties par vides kvalitāti arī ir interesanti un sajūta tomēr ir laba, ka kaut ko darām lietas labā :)))