Pirms kāda laika, ziemas sākumā, manai mazākajai meitiņai uzradās slepena draudzene - Burvju vārna. Tā esot pavisam īsta, dzīva vārna, kas dzīvo savā ligzdiņā bērnudārza krūmos. Ik vakaru, nākot mājās no dārziņa, mans pienākums bija pajautāt, kā vārniņai klājas, kas jauns noticis. Ja kādu reizi piemirsās, tad saņēmu pārmetumu: "Mammu, tu šodien nepajautāji, kā manai vārniņai klājas". Un klājās viņai interesanti, gluži kā cilvēku pasaulē - smiekli, prieki, sajūsma, izklaide, ballītes, ceļojumi, bēdas, asaras, ģimenes likstas, bērnu slimības, sadzīviski kreņķi u.t.t. Mazliet žēl, ka nepierakstīju. Sanāktu laba bērnu grāmatiņa :)
Kādu dienu iedomājos - diez, kāds izskatās šis mana bērna izfantazētais teiksmainais tēls? Kam tas līdzinās? Tiešām vārnai? Vai varbūt kādam cēlākam putnam? Lūdzu meitai izstāstīt un pēc tam uzzīmēt. Tad tāda viņa ir!? Skaista, tik tiešām. Un mīlīga.
Un pie tā arī vajadzēja palikt. Bet mani urdīja doma "materializēt" šo zīmējumu, sagādāt pārsteigumu bērnam. Ko arī "pa kluso" veicu.
Ar rezultātu biju apmierināta, šķita, ka sanākusi, kā zīmējumā, un cerēju biju pārliecināta, ka meitiņai arī būs prieks. Taču!... Nu jā, pirmajā mirklī bija pārsteigums un it kā prieks, bet jau nākamajā dienā vārnai vairs nepieskārās. Un kopš tās dienas arī stāstiņus par slepenās draudzenes gaitām neesmu dzirdējusi :(
Acīmredzot, biju nošāvusi greizi. Acīmredzot, izfantazētos tēlus nevajag censties padarīt taustāmus. Vismaz ne tos, kurus pats neesi izfantazējis. Acīmredzot, tiem ir jāpaliek iztēlē un jāļauj tur dzīvot, neiejaucoties ar savu, pieauguša cilvēka izpratni.
* * *
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru