Saliekama leļļu māja

Lellēm taču ir kaut kur jādzīvo... :))

Izmēri 560 X 400 X 530 (g x p x a)

KONKURSS ČAKLAJĀM (-IEM) UN MEISTARĪGAJĀM (-IEM)

MEITENES (UN ZĒNI)!
LIELISKA IESPĒJA PARĀDĪT, KO PROTAM UN VARAM :)))
JĀPIEDALĀS!

Bruņinieku cietoksnis

Ar šo savu lolojumu mūsu tētis lepojas visvairāk:))

Pievienot parakstu

100 % viņa ideja un darbs.
Izgatavots no 18 mm finiera.
Saliekams pēc puzles principa.
Nevienas skrūves.
Nekādas ķīmiskas apstrādes.
Beicēts ar lineļļu.
1300X1300mm

Tikai šis skaistums, diemžēl, ir nolemts iznīcībai. Jo, pirms to ļaut pārdod veikalos, tam jāiziet drošības tests, lai pārliecinātos, cik drošs tas ir bērniem. Un pārbaude tiek veikta ļoti vienkārši - brutāli salaužot...

Tamborētas ziedu krelles

Uzziedi pavasarī!


Nepieciešams: 50 g melanžētas dzijas, 3 numura tamboradata

1. Zieda vidiņš
Notamborē 10 gaisa cilpiņas, savieno tās aplītī.

2. Ziediņš
Ziedlapiņa: 4 gaisa cilpiņas, 2 garie stabiņi ar 3 apmetumiem, 4 gaisa cilpiņas, kuras ar savienojuma stabiņu pietamborē ziediņa vidiņam, adatu durot tajā pašā vietā, kur tamborējot pēdējo garo stabiņu. Atkārto 5 reizes, izveidojot 5 ziedlapiņas.

3. Lai ziediņi glīti rindotos viens aiz otra, nākamo cilpiņu izvelk tik garu, lai tā pa puķītes aizmuguri pārstieptos pāri vienai ziedlapiņai. Adatu turot starp ziedlapiņām, iztamborē 1 savienojuma stabiņu.

4. Tālāk  notamborē 20 gaisa cilpiņas un sāk veidot nākamo puķīti. Kad saniegts vēlamais virtenes garums, abus galus savieno, diegu nogriež un glīti paslēpj tamborējumā. Ar attālumu starp ziediņiem var variēt - dažus ziediņus tamborēt tuvāk, citus tālāk vienu no otra. Jo garāka būs virtene un jo tuvāk ziediņi cits citam - jo krāšņākas krelles.

5. Lai puķītes nerullētos, tās uz gludināmā dēļa nedaudz apsmidzina ar ūdeni un caur drānu vieglītēm nogludina, tikai tik daudz, lai ziedlapiņas kļūtu gludas. Nekādā gadījumā nepresē!

KRĀSAINAIS KĀPURIŅŠ

Februāra beigās Ances bērnudārzā tika svinēti Meteņi senlatviešu garā - ziemas dzīšana projām, lai atbrīvotu ceļu pavasarim. Šim nolūkam vecākiem tika dots uzdevums: mājās pašu rokām, vēlams ar bērna līdzdalību, izgatavot kādu grabošu, klabošu, pīkstošu, čīkstošu, čaukstošu vai kā citādi skanošu rotaļlietu, ar kuras palīdzību taisīt trobeli un dzīt to ziemu prom līdz nākamam gadiņam.

Tad nu mums vienā vakarā kopīgi darbojoties tapa kāpuriņš jeb tārpiņš.

Sešas kinderolu "iekšiņas" (cik labi tomēr, ka mammai piemīt žurkas niķis visu vākt un krāt, un pie vajadzības krājumos atrast tieši to, kas nepieciešams!), piepildītas ar rīsiem, pupām, griķiem un prosu (kas nu kurai "vēderā" trāpījās), lai skaņa dažāda. Un  pēc tam aptamborētas, izmantojot dažādu krāsu dziju galus, kas palikuši pāri no lielākiem darbiem. Bet acis Kāpuriņš mantojis no viena maza rotaļu peļu bērna, kuram tās bija izkritušas, tāpēc peļu bērns tika pie jaunām. Bet mans žurkas instinkts neļāva vecās actiņas izmest. Un re - labi ka tā!

Ziema aizdzīta, pavasaris sagaidīts, Kāpuriņš saritinājies un sapņo par to, vai kādreiz kļūs par skaistu taureni. Bet mums uz palodzes - vitamīnu audze!