Gribu ieteikt brīnišķīgu un aizraujošu izrādi bērniem (un vecākiem!!) -
"Baltā grāmata". Kuram gan no mums bērnībā šis Jaunsudrabiņa garadarbs nav bijis obligātās literatūras sarakstā? Un cik daudzi no mums to ir izlasījuši? Es, būdama gana apzinīga skolniece, grāmatu iesāku, bet tā arī līdz galam neizlasīju. Neatceros, kāpēc - vai tāpēc, ka tā bija pārāk bieza un šķietami nepieveicama, vai tāpēc, ka nešķita interesanta. Arī filma "Puika" man palikusi atmiņā kā drūma un interesi neraisoša. Bet, ja es būtu skolniece šodien, tad pēc šīs
"Dirty Deal Teatro" izrādes noskatīšanās uzreiz meklētu rokā "Balto grāmatu", lai iepazītos ar stāstiem par Jankas piedzīvojumiem, kas izrādē neiekļuva.
Izrādes veidotājiem režisorei Ingai Tropai, kostīmu, scenogrāfijas un gaismu autoriem un aktieriem Laumai Balodei un Jānim Znotiņam izdevies vienkāršā veidā un, pieļauju, par salīdzinoši mazām naudiņām, radīt fantastisko sajūtu, ka bērns IR TEĀTRĪ. Nevis, ka tu esi atnācis UZ TEĀTRI, sēdi skatītāju zālē un teātris ir kaut kur tur tālu priekšā un augšā, neaizsniedzams un nesataustāms, reizēm pat īsti nesaskatāms un nesadzirdams, bet TU PATS ESI TEĀTRIS. Jo bērni gan tieši, gan netieši tiek iesaistīti izrādē, kopīgi ar Janku ālējas, dodas pieguļā, kurina ugunskuru, dzied, baidās un ķiķina. Aktieri skatās nevis pāri skatītājiem, kaut kur vienā punktā zāles galā, bet ieskatās acīs KATRAM bērnam, katram skatītājam, kas satupuši turpat uz maišeļiem.
Izrāde ir dzīva. Aktieri tēlo bērnus, kas lasa grāmatu un spēlē teātri. Tādu teātri mēs katrs varam spēlēt mājās, ja iedarbinām iztēli. Izrāde ir dzīvīga, jo tā ir kustīga. Tā aizrauj, nevis iemidzina. Izrāde ir dabiska, aktieri ir dabiski, nekas nav pārspīlēts. Ne tekstā, ne kostīmos, ne scenogrāfijā. Viss šķiet vienkārši, bet iespējams, tas ir pats grūtākais uzdevums izrādes veidotājiem - panākt šo vienkāršību un dabiskumu.
Nav aizkulišu, nav priekškara, nav ūber dekorāciju, Aktieri pārtop dažādos tēlos turpat, skatītāju acu priekšā. Viss ļoti vienkārši un ļoti, ļoti baudāmi. Kā tur bija tas teiciens? - viss ģeniālais ir vienkāršs? Kad izrāde beidzas, VISI SAGAIDA BEIGAS,
nevis kamēr citi jau kuro reizi aplaudē, tikmēr viens ģimenes loceklis jau skrien uz garderobi paņemt drēbes, lai nav ilgi jāstāv rindā, bet var ātri doties prom uz mājām, jo negribas vēl aiziet, gribas sagaidīt turpinājumu :) Bērni vēl minūtes 5 - 10 uzkavējas, izstaigā zāli, savāc darbinieces iedotā tašā žurkas - izrādes rekvizītus, apčamda visus citus rekvizītus, mēģina sataustīt miglu un zvaigznītes....... un tikai tad lēnām izklīst.
Vārdu sakot - mēs ar Anci esam sajūsmā! Šis ir pilnīgs pretstats ierastajām klasiskajām teātra izrādēm, priekšstatam par to, kādam jābūt teātrim. Braucot mājās, meita pētīja
"Šmulīša" bukletu un atzīmēja izrādes, kuras vēl noteikti jāapmeklē. Sanāca - ka VISAS!!!
* * * * *
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru