Rundāles pils

Sestdienas rīts. Rīgā spīd saule. Labi izgulējušies, nesteidzīgi baudījuši brokastis, esam labā noskaņojumā un pošamies ceļā uz Rundāli. Apskatīt īstu pili, kur dzīvojušas īstas princeses, kas tērpušās īstās, pavisam īstās, princešu kleitās ("Mammīt, kad es izaugšu liela, es gribētu kļūt par īstu princesi!"). Pastaigāties pa īstu pils dārzu, un, kas zina, varbūt arī izvizināties īstā karietē :) Esam brīdināti, ka Rundālē noris Senās mūzikas festivāls - gan parkā, gan pilī būs daudz ļaužu. Mēs no tā nenobīstamies - pils liela, kur nu vēl parks - vietas pietiks visiem.

Jau Bauskā cilvēku pūļi, visi uz vienu šniti tērpti - ahā, Kantrīmūzikas festivāls. Rundāles virzienā autobraucēju maz, bet iebraucot pils teritorijā... ak vai, satiksmes organizācija nekāda! Stāvvieta pilna, mašīnas tiek liktas gar lauku ceļu abās malās. Neviena vīriņa zaļā vestē, kas kaut nedaudz pakontrolētu un paregulētu automašīnu kustību, kas pamazām rada haosu. Lēnām virzāmies uz priekšu, meklējam vietiņu, kur atstāt savu polīti. Te pēkšņi mums priekšā divi pretējos virzienos braucošie, acīmredzot, vietējie, satikušies un apstājušies papļāpāt. Stāvam, gaidām, līdz šie beigs sarunu. Tikmēr aiz mums piebraukušas un gaida vēl divas mašīnas. Kad vietējie lietas izrunājuši, katrs turpina iesākto ceļu, mums pretim braucošais džips (lielāks un varenāks par mūsu polo) uzstājīgi turpina kustību, nevis apstājas, lai palaistu mūs garām. Esam spiesti apmēram 200 metrus braukt atpakaļgaitā, lai palaistu džipu garām, jo šaurās brauktuves dēļ izmainīties nav iespējams. Veiksmīgi noparkojušies izkāpjam no mašīnas, uzgriežam muguru draudīgi melnajam mākonim pamalē, un soļojam uz pili. Pie pils durvīm mūs noķer pirmās lietus piles - ļoti labi, kamēr staigāsim pa pili, lietus nolīs, un pēc tam mierīgi baudīsim rožu dārza burvību :) Te jāpiebilst, ka par pāžiem (vai kā nu tos durvju virinātājus sauc) nolīgtajiem pusaudžiem attieksme pret veicamajiem pienākumiem ne pārāk nopietna. Ar skaistajiem tērpiem (kas izskatījās saņurcīti) un parūkām vien nepietiek. Zēni tik ļoti bija iegrimuši privātā sarunā, ka savu galveno pienākumu izpildīja visai garlaikoti tā "starp citu" pēc tam, kad Ancei biju pateikusi, - "Puiši mums tūlīt atvērs durvis."
Dodamies iekšā!

Pils - protams skaista!!! Patiešām ļoti skaista! Milzīgs darbs ieguldīts, priekšmetus pa vienam vien vācot kopā un veidojot vienotu interjeru. Mūs neielaiž vienīgi Baltajā zālē, jo tur notiek Senās mūzikas koncerts bērniem.

Nedaudz paātrinātā gaitā nekā pieklātos izskrienam cauri pilij, jo mazo Linnu vairāk sajūsmina plašie gaiteņi, nevis greznais interjers :)) Prieks, ka Ance ar interesi vēro, ik pa laikam nosakot: "Es gribētu dzīvot tādā pilī..."

Man pašai nesaprotamu iemeslu dēļ uzmanība nevilšus vairāk pievēršas rakstāmgaldiem un kristāla lustrām :)) 

Beidzot nonākam arī, ja tā var teikt, tērpu sadaļā. Sākumā senie mācītāju un citu baznīcai piederīgo tērpi, un tad....... Pat Linnas skrējiens apstājas :)

Mammu!!! Paskaties, es gribētu tādu kleitu!

Nē, tādu!

Nē, labāk šitādu!

Žēl, kleitas bija tikai trīs. Bet labi, ka vispār bija :) Ar to arī pils apskate galā. Pa logu izskatās, ka lietus mitējies, taču paverot durvis konstatējam, ka joprojām līņā. Bet ne tik stipri, lai mēs mainītu plānus un no pastaigas pa dārzu atteiktos. Galu galā biļetes arī jau nopirktas. Norunājam - cik izturēsim, tik izstaigāsim. Ieraugam elektromobīļus - o, super, sasēdīsimies zem jumtiņa, lai mūs pa dārzu izvizina - i kājas, i paši paliksim sausi. Bet atkal jau jāteic - nekā! Lai gan reklāmas plakāti laipni aicina izvizināties pa dārzu, protams, šķiroties no noteiktas naudas summiņas, tomēr realitāte rāda, ka darbinieku acīs klientu vēlmes netiek vērtētas augstāk par pašu sausajām biksēm. Vaicājot biļešu kontrolierei par iespēju doties pa dārzu braukšus, saņemam atteikumu - šoferīši "iegāja iekšā paslēpties no lietus" un "paskatieties, visi beņķīši salijuši slapji, kā tad jūs tur apsēdīsieties!" Pirmkārt, lietus nelija tik stipri, lai no tā nevarētu paglābties lietus mētelī vai zem lietussarga, otrkārt, jebko slapju taču var noslaucīt ar papīra (vai auduma) salvetēm... Labi, Dievs ar tiem elektromobīļiem, atveram savus lietussargus un dodamies rozēs :) 

 

Rozes, izrādās jau lēnām nozied, tāpēc cerēto skaistumu tā par 100% ieraudzīt neizdodas. Savu dara arī lietus, vairāk esam spiesti skatīties zem kājām, lavierējot starp peļķēm. 

Kad lietus beidzas, kājas jau ir slapjas, velkam kurpes nost un brienam pa peļķēm. Visu tālo gabalu līdz mašīnai - tikai pa peļķēm. Ārzemju tūristi sajūsmā! Neviens nepaiet garām smaidot nepakomentējis "Oh, that's great!", "Kakije molodci!" un, protams, arī citās valodās.

Mazliet noguruši, bet apmierināti, sēžamies mašīnā un dodamies mājās. Linna aizmieg gandrīz uzreiz. Ance tā arī neaizmieg, laikam iespaidu tik daudz, ka ir, ko padomāt :)

Un vēl jau arī jaunais, "pavisam īstais" princešu vēdeklis, ko nedrīkst izlaist no rokām :)

Rīga mūs sagaida tikpat saulaina, kādu to atstājām.
-----
Varbūt izklausos kašķīga, bet manuprāt, starptautiska mēroga tūrisma objektā, kāda Rundāles pils, neapšaubāmi, ir, visam ir jābūt uz tip-top. Tā, lai pat viskaprīzākajam apmeklētājam nebūtu, kur piesieties. Cilvēkam jājūtas šeit gaidītam, jau nogriežoties no Bauskas-Elejas šosejas. Piedāvājumam uz papīra ir jāsakrīt ar piedāvājumu realitātē. Lielu komplimentu gribu izteikt biļešu kases darbiniecei par pieklājīgo, profesionālo attieksmi pret klientiem, apmēram 10 minūtes pacietīgi skaidrojot kaimiņiem no Lietuvas norēķinu iespējas, kuri nekādi nespēja saprast, kāpēc par biļetēm nevar samaksāt ar eiro. Nevienu brīdi viņas sejā un balsī neparādījās aizkaitinājums vai neapmierinātība. Beigusi ņemties ar leišiem, viņa turpināja laipni apkalpot pārējos viesus, it kā nekādu domstarpību nebūtu bijis. Tas, manuprāt, ir profesionālisms - padarīt savu darbu tā, lai ikviens aiziet apmierināts.

* * * * *