KLEITA PĀRTOP PAR SVĀRCIŅIEM

Šī bija man ļoooti mīļa kleitiņa. Valkāta, valkāta, valkāta, līdz notika tas, kam bija jānotiek :( Bet, nu, nekas, ņēmu šķēres, adatu un diegu un mazliet padarbojos. Un nu valkāšu atkal. Sanāca foršs mājas  bruncītis.

Šoreiz arī vairāk no procesa.
Sākumā bija tā.

1. Nevajadzīgo nogriezu

2. Citai "padzīvojušai" kleitai nogriezu jostu.

 

3. Apcakināju maliņas (Kas seko man ilgāku laiku, zina, ka ar šujmašīnu man attiecības ir draudzīgas, tomēr esam uz "jūs")

4. Piešuvu jostu

5. No pogu kastītes izvēlējos podziņas. Piešuvu.

6. Gatavs!

* * *

DŽINSA SVĀRCIŅI jeb "I brjuki prevraščajutsa... 8"

Mums mājās ir liels maiss ar novalkātām džīnām. Nu, kā, novalkātām - kājstarpe izdilusi, lāpīta, tad atkal izdilusi. Bet pārējās daļas veselas. Palaikam to pārcilāju, pārskatu un, ja uznāk iedvesma, pāršuju. Šoreiz no četrām biksēm tapa svārciņi manai desmitgadniecei.

Šuvu bez jebkādām skicēm un piegrieztnēm. Tāpēc nācās diegt un ārdīt, diegt un ārdīt. Process bija ilgs un saraustīts, bet tai pašā laikā arī aizraujošs, jo pēc katras jaunas pielaikošanas modelis mainījās un rezultātā svārciņi ir tādi, par kādiem sākumā nemaz nedomāju :) Līdz ar to nav daudz bilžu no procesa, bet pārīti, kas ir, ielieku kā pierādījumu, ka tiešām reciklētas bikses :)

 

 

 

100 % reciklēts. Izņemot diegu. Spiedpoga un rāvējslēdzis arī ieguvuši otro dzīvi.

* * *

TOMĀTI WC RULLĪŠOS

Eksperimenta pieredze, ar kuru solījos padalīties. Internetā noskatīta ideja - stādiņus piķēt tualetes papīra rullīšos. Ideja šķita laba un izmēģināšanas vērta. Eksperimentu nevarētu saukt par neizdevušos, jo stādiņi nenobeidzās - tie izdzīvoja un turpina augt, tomēr... bildēs ir uzskatāmi redzams, ka podiņos tiem patīk daudz labāk :)

Secinājumi:

1. Kartona rullīši ātri izkalst, līdz ar to saknītēm ir par karstu un sausu, turpretī plastmasas podiņos zeme ilgāk saglabājas mitra. Iespējams, ja rullīšus saliktu dziļākā traukā, nevis uz paplātes, tad tie tik ātri neizkalstu.

2. Rullīšos saknēm ir arī par šauru, stādiņam nav vietas, kur izplesties un kārtīgi apsakņoties.

 

* * *

OLU ČAUMALU UN OLU KASTĪŠU OTRĀ DZĪVE

Internetā noskatīta ideja. Diedzējumiem, dīgstiem - ideāli!!!

 

 

Tomātiņi jau drīz būs jāpiķē. Tam arī izmantošu kādu internetā noskatītu ideju. Ja izdosies, atrādīšu.

* * *

BIO ATKRITUMI SALDĒTAVĀ

Foto: ekrānšāviņš no www.videsfakti.lv

Lieliska ideja! Esmu par to domājusi. Ja dārzs nav gluži pie mājām, tad kur atšķirot potenciāli kompostējamos atkritumus? Un, lūk, atbilde! Kad man būs mazdārziņš, noteikti tā darīšu. Iespējams, jau šovasar. Un vispār - ļoti iedvesmojošs "Vides faktu" sižets 18. marta raidījumā, apmēram no 10:40. Paliek tikai jautājums - kur nodot metāla atkritumus- konservu kārbas, kafijas kārbas - šķirošanas laukumā? Jo konteinerus metālam neesmu manījusi. Bet gan jau arī atbilde uz šo jautājumu atnāks :)

* * *

IEPIRKUMU MAISS jeb "I brjuki prevračšajutsa... 6"

Es jau sen iepērkoties izmantoju auduma maisus (somā vienmēr līdzi). Bet vīru nav izdevies pieradināt. Viņš vienmēr aizbildinās, ka tie viņam par mazu. Taisnība jau ir. Visi tie maisi ir max. A4 izmērā. Ūdens pudele, maizes kukulis, piena paka - un maisiņš pilns. "Tu man uzšuj tādu riktīgi lielu, kur viss saiet iekšā", viņš saka. Atliku un atliku. Bet, kad vienas džīnas telefonmaciņam un zīmuļpenālim tika sagrieztas, saņēmos arī maisam.

 

Kurš teicis, ka maisam jābūt taisnstūra formā? Manējais ir trapece :) Augšā 44, apakšā 52 cm. Augstums 49 cm. Rokturi 66 cm, lai var uzmest plecā, ja pārāk smaga.

* * *

ZAĻIE ASNI

Beidzot esmu apņēmusies uzrakstīt par zaļajiem asniem, kas pagājušajā vasarā sāka kņudināt manu prātu. Paldies draugiem, kas, paši to nezinot un nenojaušot, iegrozīja manu domāšanu zaļākā virzienā. Ballīte pie vienas ģimenītes - piefiksēju, viņi šķiro iepakojumu; pikniks citā kompānijā - o, viņi arī šķiro; tusiņš ar nakšņošanu (t.sk. ar trauku novākšanu un vietas sakopšanu pēc tam) pie trešajiem - ir vairāki maisi, katram atkritumu veidam savs... Un kaut kas manā galviņā sagriezās. Ja viņi var, es arī varu :) Tas, par ko Valdis Melderis šeit: "Manu viedokli un dzīvesveidu var ietekmēt tikai neuzbāzīgs, bet iedvesmojošs personīgs paraugs – tā teikt “dari, kā vēlies, bet es daru tā” 

Nevar teikt, ka līdz šim dzīvoju pilnīgi bezatbildīgi. Kaut kāds zaļumiņš jau bija. Reiz jau minēju, ka atšķiroju papīru. Arī baterijas nemetu kopējā miskastē. Nolietotas elektropreces arī, protams. Lietoju auduma tīkliņu iepirkumiem. Bet tas arī viss.

Nolēmu sākt. Ieviesu 3 kartona kastes: PET pudelēm, plastmasas iepakojumam un stiklam. Teikšu godīgi, mani vairāk vadīja tas, ka bija interesanti šķirot, vērot, kā pildās kastes un cik lēni pildās vecā miskaste. Ja kādreiz tā pārpildīta "ar kaudzīti" tika iznesta katru dienu, un dažreiz pat 2 reizes dienā, tad nu jau šķiet, ka jāiegādājas mazāka, jo šo dienas un pat 2 dienu laikā nespējam piepildīt :) Visskeptiskāk noskaņots sākumā bija vīrs, ar apmēram šādu attieksmi - šķiro, šķiro, mīļā, paskatīsimies, cik ilgi izturēsi. Kad grasījos kartona kastu vietā iegādāties krāsainas miskates, viņš apgalvoja, ka mūsu mazajā virtuvē neatradīsim tām vietu. Atradām. Pagājis gandrīz gads, un es joprojām šķiroju. Pie tam, ne tikai es, bet arī viņš pats. Viņš ir arī tas, kurš sašķiroto nogādā tam paredzētajās vietās, un pamana, ja tuvumā parādījusies kāda jauna šķirojamo atkritumu tvertne. Arī bērni, pirms izmest iepakojumu, vaicā, kurā miskastē jāizmet un kāpēc. Šķirošana ievelk. Un manuprāt, šī ir lieta, kad svarīgāk ir, KA TO DARA, ne tik daudz, KĀPĒC to dara. Man joprojām ir interesanti, un nav pārliecības, ka mana mazā artaviņa ir liels devums vispārējās ekoloģiskās problēmas risināšanai (lai gan - kaut kāda maza misijas apziņa ir)

Ko un kā mēs šķirojam:

• papīru un kartonu

• atsevišķi - PET un plastmasas iepakojumu

• stikla taru (atsevišķi nododamās pudeles un pārējo taru)

• Baterijas

• Olu čaumalas. Vienīgais pārtikas atkritums, ko šķirojam (izņemot sīpolu mizas, ko ikviens latvietis pietaupa no Ziemsvētkiem līdz Lieldienām). Čaumalas sakrājam labi daudz un tad vedam uz omes dārzu un izkaisām dobēs vai komposta kaudzē.

Laika gaitā radušies vairāki jautājumi par šķirošanu.

1. Kāpēc pie plastmasas iepakojumiem nedrīkst likt krējuma, jogurta u.tml. trauciņus?

Pirmkārt, uz tiem ir Latvijas Zaļā punkta simboliņš, kas nozīmē, ka, citēju, iepakojuma ražotājs vai preces izplatītājs vai importētājs ir samaksājuši par šī iepakojuma otrreizēju pārstrādi. Šie uzņēmumi LZP ir deleģējuši rūpēties par to, lai šis iepakojums nonāktu otrreizējā pārstrādē.

Otrkārt, spriežot pēc marķējuma, šie trauciņi ir ražoti no pārstrādajama materiāla.

2 HDPE

5 PP

5 PP

  Pārstrādājamā plastmasa /info no šejienes/

Ja Mēbiusa cilpa norādīta uz plastmasas iepakojuma, tas nozīmē, ka to var pārstrādāt atkārtoti. Šķirošanas atvieglošanai un pārstrādei, simbola vidū norādīts cipars vai burti, kas nozīmē izmantotās plastmasas tipu.
1 PET (E) — polietilēnterftalāts;
2 HDPE (PEHD) — augstas izturības polietilēns;
3 PVC (V) — polivinilhlorīds;
4 LDPE (PELD) — zema blīvuma polietilēns;
5 PP — polipropilēns;
6 PS — polistirols;
7 O (other) — pārējie plastmasas veidi.

Jautājums tiem, kas šķiro - vai tiešām šo iepakojumu jūs metat parastajā miskastē? Ja nē, tad kur?

2. Vai pie stikla taras drīkst mest izmazgātas zāļu pudelītes?

3. Dzērienu bundžiņas - neesmu redzējusi tām paredzētas tvertnes. Esmu lasījusi, ka atsevišķās vietās tās drīkst izmest kopā ar PET. Pie manām mājām tā nav. Kāpēc nav speciāli šim iepakojuma veidam paredzētu tvertņu?

4. Metāla konservu kārbas. Šķirotāji, ko darāt ar tām?

Secinājumi:

• Šķirot ir viegli. Grūtākais ir nonākt līdz domai, ka tas jādara :)
• Šķirot ir interesanti. Tas ir process, kas sākas jau veikalā pie plaukta, izvēloties preci, un novērtējot iepakojumu,
• Šķirot nav dārgi. Man tas izmaksāja 4x15 EUR par miskastēm, bet tas ir vienreizējs ieguldījums. Šķirošana kā tāda nemaksā neko. Maksāšanas sākas brīdī, kad veikalā iepērkoties, pievērs uzmanību iepakojumam un padomā par to, ko darīsi, kad tas būs iztukšots. Piemēram, plastmasas maisiņi ir par brīvu, savukārt, papīra iepakojums jāpērk par naudu? Loģiski, ka cilvēks, kura galvā zaļais grauds vēl nav iesēts, izvēlēsies to kas par brīvu, vai to, kas lētāks.
• Šķirot ir izglītojoši. Meklēt informāciju, uzzināt, saprast. Uzdot jautājumus, atrast atbildes. Domāt. Veidot viedokli. 
• Šķirot ir audzinoši. Tas ir lielākais ieguvums un gandarījums - kad tu redzi, ka tavs bērns dara tāpat, kā tu. Veidot viņam jaunus, veselīgus ieradumus. Vai vīrs. Vai vēl kāds cits iedvesmojas. Super!
• Nevaru iedomāties, ka to nedarītu. Goda vārds. Un tomēr. Joprojām uzskatu, ka viens no priekšnosacījumiem ir, šķirošana nedrīkst sadārdzināt dzīvi. It īpaši šajos laikos, kad lielākā daļa Latvijas dzīvo uz parāda. Dzīvot eko nevajadzētu būt luksam. Eko pārtika, eko kosmētika, eko sadzīves ķīmija u.t.t. - tas viss ir dārgāk, nekā "parastais".

DZĪVOT ZAĻI UN DOMĀT ZAĻI IR MODĒ. LAI DZĪVO MODE!

* * * * *

Makulatūra

Laikam jau katra cilvēka dzīvē pienāk brīdis, kad domāšana pagriežas "zaļajā" virzienā. Vēl pirms gada apgalvoju, ka neesmu zaļi domājoša, bet pēdējā laikā aizvien biežāk pieķeru sevi aizdomājamies par to, cik daudz mēs no dabas ņemam un cik daudz atdodam atpakaļ. Un galvenais - kādā kvalitātē. Secinājums nav pārsteidzošs, bet šausminošs gan - paņemam to labāko, tīrāko, bet atdodam vienīgi atkritumus. Ja nevaram atdot neko labu, tad varbūt varam mēģināt dzīvot tā, lai ņemtu mazāk, ilgstošāk patērētu un līdz ar to arī mazāk izgāztu dabā.

Toreiz rakstīju, ka atkritumus nešķirojam, jo pie mūsu mājām ir tikai universāls konteiners dažādiem atkritumiem. Un joprojām tā ir. Bet mēs esam sākuši šķirot, kaut nedaudz, bet tomēr. Un esam atraduši citu veidu, kā tikt galā ar sašķiroto. Stikla un plastmasas pudeles nododam taras pieņemšanas punktā. Izlietotās baterijas aizvedu uz darbu un izmetu speciālā šim nolūkam paredzētā spainītī. Un ja to var pieskatīt pie šķirošanas, tad atļaušos piebilst, ka es atsevišķā kastītē metu arī olu čaumalas, ko, braucot uz Siguldu, kā ciemakukuli aizvedu komposta kaudzei mammas dārzā :)

Par papīru ir atsevišķs stāsts. Papīra atkritumus mēs un galvenokārt mūsu bērni spēj saražot ļoti lielos apjomos. Pirmkārt jau reklāmas lapeles, avīzes, žurnāli (no visiem jau netaisīsi žurnālbeņķus). Otrkārt - ja man būtu japiepērk papīrs zīmēšanai, līmēšanai, krāsošanai, veidošanai... pieļauju, ka savas 200-250 lapas nedēļā aizietu. Tāpēc veikalā nepērku nevienu lapu! Nesu no darba jau vienreiz izmantotas, vienpusēji apdrukātas lapas. Smalkā biroja tehnika neatzīst papīra otrreizēju apdrukāšanu, līdz ar to pie šāda papīra tieku, cik vien vajag :) līdz ar to arī bērniem varu ļaut izpausties uz papīra un papīrā, cik vien tīk. Līdz šim saražoto makulatūru mājās šķiroju - liku atsevišķā maisiņā (lai miskaste tik ātri nepildās), bet rezultātā tā nonāca turpat, kur viss pārējais - kopējā konteinerā. Līdz kādu dienu, kārtējo reizi kad biju aizdomājusies par zaļumu savā dzīvē, skatiens " aizķērās" pie makulatūras kastes manā darbavietā.

 Arī tai, starp citu, tāpat kā bateriju spainim, kad piepildīts, "īpašnieki" paši atbrauc pakaļ un iztukšo. Un tas nemaksā neko! Iedomājos - ja viņi apkalpo uzņēmumus, tad varbūt arī  privātpersonas? Atvēru mājas lapu un izlasīju interesantas lietas, un godīgi sakot, biju pārsteigta, ka kopā ar papīru var nodot tukšas sulas un piena pakas!

Šķirot ir forši! Sirdi silda apziņa, ka daudz lietas nenonāk dabā (vienlaga - tiešā vai netiešā veidā), bet tiek izmantotas otrreizējai pārstrādei. Ar šķirošanu ir tāpat kā ar reciklēšanu - tas nemaksā neko, ir tikai jāsaņemas un jādara. Pašam jādara.

Zaļais brīnums nepievīla!

Šodien beidzot liku pie darba savu jauno zaļo brīnumu.

Un ziniet - esmu ļoti, ĻOTI apmierināta. Manas mazās peciņas drēbītes ir tīras un mīkstas bez pulvera un mīkstinātāja! Un smaržo tā, kā smaržoja māja veļas dienās manā bērnībā, kad vēl nebija arielu, taidu un lenoru, - pēc svaiguma. Nevis pēc "alpu kalniem", "mandeļu piena" vai "jūras brīzes", bet pēc īsta, vēsa svaiguma. Ja vēl varētu ārā saulītē un vējā izžāvēt, tad būtu uhhh... Turpmāk bebulītes drēbītes mazgāšu tikai ar bumbu. Protams, arī citu veļu. Starp citu, ar zināmām šaubām veļas mašīnā iemetu arī lielās meitas sastaigātās zeķubikses, un arī tām pēdiņas tīras kā jaunām. Un gar mērces pannu apsmērētā cepurīte arī balta kā sniegs.

Lūk, dažas bildītes "pirms" un "pēc"

Zaļais brīnums

Atzīšos uzreiz - laikam jau neesmu zaļi domājošs cilvēks un zaļo dzīvesveidu nepiekopju (bet arī nenoliedzu!) Esmu skeptiska un neticu savai mazā, svarīgā zobratiņa lomai milzīgajā apkārtējās vides mehānismā. Atkritumus nešķiroju, eko veikalos neiepērkos, nelietoju eko pamperus bērniem, nesaku "nē" lielveikalu polietilēna maisiņiem, mājās izmantoju sadzīves ķīmiju un arī uz maniem sejas un ķermeņa kopšanas līdzekļiem nav uzrakstu "eko" vai "bio".

Kaut gan!!!......