Lapas

2012. gada 28. augusts

Princešsuka

Ja mājās divas mazas princeses, tad pilnīgi noteikti ir vajadzīga princešsuka, ar ko ķemmēt princešu matus :) Ar dekupāžas palīdzību pie tādas tikām pāris stundu laikā.


Ņemam koka matu suku, salvetes ar princesītēm, šķēres, dekupāžas līmi un laku, otu, un ķeramies pie darba! Tā kā mūsu suka jau kādu laiku bija kalpojusi un laka vietām aplupusi, tad vispirms ar smilšpapīru notīrīju nost atlikušo laku. Tad atdalīju salvetes kārtiņas un izgriezu izvēlētos zīmējumus. Salvetei bija  divas kārtas, nevis trīs, kā parasti, līdz ar to tās bija nedaudz biezākas, stingrākas un bija grūtāk pielīmējamas, jo lāgā negribēja uzsūkt sevī līmi. Tāpēc laikam vietās, kur salvete neizmirka, izveidojušies gaišāki plankumi, bet kā mēdz teikt viens man tuvs cilvēks - tas tikai ceļ sukas vērtību ;)) Kad viss salīmēts, nožāvēju un pēc tam  divas reizes noklāju ar laku.


2012. gada 17. augusts

Cepurīte no T-krekla piedurknes

Laiciņš kļuvis pagalam rudenīgs - pa dienas vidu silts, bet rīti un vakari pelēki un auksti. Ja nav saulītes un ilgāku laiku nākas uzturēties laukā, prasās pat vieglu šallīti ap kaklu un cepurīti galvā. Bērniem jau nu noteikti!


Ņemam T-kreklu. Nogriežam piedurkni. Ja piedurkne ir par šauru bērna galviņai, tad izmantojam krekla priekšpuses/mugurpuses daļas.


Uzzīmējam vēlamo cepurītes formu (pirms tam, protams, derētu pamērīt bērna galviņas parametrus).


Saspraužam, pa kontūru sašujam.


No citas krāsas T-krekla vai cita kokvilnas izstrādājuma izgriežam aplikācijas.


Piešujam aplikācijas.


Piešujam vēl dažus fliterīšus un cepurīte gatava!






2012. gada 16. augusts

Visgaršīgākās marinētās bietes

Visgaršīgākās marinētās bietes, protams, ir tās, kuras gatavo mana māmiņa. Un arī es :)) Nedaudz saldenas, nedaudz skābenas, mmmmh...


Un pagatavošana ir vienkāršāka par vienkāršu. Vispirms novāra 4-5 vidēji lielas, bet drīzāk jau nelielas, bietes. Marinādei uz puskilogramu vārītām bietēm nepieciešams:
  • 1 glāze ūdens (~220 ml)
  • 1 tējkarote ķimeņu
  • 2 ēdamkarotes (bez kaudzes) cukura
  • šķipsna sāls
  • 3 ēdamkarotes 9 % etiķa
Marinādi uzvāra, atdzesē un izkāš, lai ēdot nemaisās pa kājām muti ķimenes (neciešu!!!) Sarīvē uz rupjās rīves bietes. Var arī griezt kubos vai plānās šķēlītēs, bet visgaršīgāk sanāk rīvētas. Sarīvētās bietes liek puslitra vai lielākā burciņā. Jāliek diezgan brīvi, nepiespiežot un nestampājot, lai marinādei ir kur satecēt un palikt. Un pārlej ar izkāsto marinādi.Ledusskapī iekšā un nākamajā dienā ir ēdams. Gan kā salātiņi pie pusdienām, gan aukstajā zupā - ideāli! Pievienoju arī parastajai biešu zupas - piedod nelielu pikantumiņu.


Labu apetīti!

2012. gada 15. augusts

Bikses par svārkiem jeb "... i brjuki prevraščajutsa... 2"

Bija man kādreiz tādas džīnas. Nopirku, gaidot otro meitiņu, un valkāju īsu brītiņu - laikā, kad augums briest, punča vēl nav un neviens neko vēl neredz (un nav jau arī ko redzēt), tikai pati jūti, ka vecajās drēbēs tā kā kļūst par šauru. Dikti foršas bija, bet nu jau pāris gadu nostāvējušas skapī. Nekāda tievā un smalkā stīga neesmu, tomēr patīkami apzināties, ka kaut viens apģērba gabals kļuvis par lielu (jo parasti jau notiek otrādāk) :))
Tā nu saņēmos - izārdīju un sagriezu tās savas bikses un iedevu tām otru dzīvi svārku izskatā. Šujmašīnas man jorojām nav, tāpēc viss šūts ar rokām un atbilstošā kvalitātē ;))

Bikses vēl kā bikses

 lēnām pārtop


par svārkiem



2012. gada 10. augusts

Naktskrekliņš

Šūdināts no Ances apakškrekliņa
Starp citu, bārbija vairs nav vienkārši Bārbija, bet - Bārbija Anna :))

2012. gada 6. augusts

Maisam gals vaļā

4.augusta rīts. Pamostos ap astoņiem un dzirdu - mana jubilārīte savā istabā jau "lasa" grāmatiņu. Pieceļos un ieeju viņu samīļot - Daudz laimes dzimšanas dienā, meitiņ, tev šodien paliek četri gadiņi! Kādu brīdi pamīļojamies, tad klusiņām saģērbjamies un, kamēr tētis un māsa vēl guļ, dodamies uz virtuvi gatavot brokastis. Un tad pēkšņi atskan jautājums: "Vai dāvanas nebūs?" Bladāc! Biju pārliecināta, ka mani bērni pagaidām vēl nav "no dāvanām atkarīgie", nu... ka viņām tas nav tik svarīgi, jo mēs nekad neesam dāvanu "būtiskumu" uzsvēruši. Bet še tev! Un kā tad man tagad atbildēt - nē, meitiņ, nebūs gan!??? "Ko tu vēlētos dāvanā?" Nākamais pārsteigums: "Bārbiju!" Šī rīta saruna noteica visu turpmāko dienas gaitu, kas bija ieplānota kā mierīga mājās pabūšana, mielošanās ar pašgatavotu saldējumu un siera kūku, kurā iesprausts sveču 4. Tā vietā saliekam mašīnā cienastu, ieskaitot traukus un salvetes, un dodamies ciemos pie draugiem ievērtēt viņu tikko iegādāto dzīvokli. Kur teikts, ka ciemiņiem jābrauc pie jubilāra, var taču arī otrādāk! 


Jaunajā dzīvoklī ļauts apzīmēt sienas,


pie reizes izmantot iespēju un fiksi pa kluso uzkrāsot lūpas :)


Uz Daugavu pamētāt akmentiņus!


Tālāk seko dienas kulminācija - došanās uz Alfu pēc apsolītās dāvanas. Ārprāts, to Bārbiju ir tik daudz, viena par otru skaistākas un dārgākas!!! Tur jau pat es nespētu izvēlēties, kur nu vēl četrgadīgs meitēns! Pēc ilgas un nogurdinošas izvēlēšanās un 100-reizējas visu leļļu pārcilāšanas - man patīk šī, nē, labāk šī, ar peldkostīmu es negribu, gribu ar to garo, balto kleitu, nē, labāk ar to spīguļaino u.t.t...., vienu tomēr kopīgi izvēlamies.


"Veselīgas" pusdienas vienā no fāstfūdiem un tad skriešus uz kino noskatīties "Leduslaikmetu 4". Kamēr tēti ar bērniem bauda filmiņu, mammas un mazā māsa ķemmē bodes.
Vēlu vakarā beidzot tika nopūsts arī sveču 4.


Nu jau rit trešā diena, un bārbija vārdā Anna netiek izlaista n o rokām. Ja nu vienīgi guļot.
Domāju, ka ar šo maisam gals ir vaļā un vairs nebūs nevienas jubilejas vai citu svētku bez jaunas bārbijas. Būs viegli atbildēt uz mūžīgajiem jautājumiem "Ko uzdāvināt?" Skaidra lieta - bārbiju!


2012. gada 2. augusts

Makulatūra

Laikam jau katra cilvēka dzīvē pienāk brīdis, kad domāšana pagriežas "zaļajā" virzienā. Vēl pirms gada apgalvoju, ka neesmu zaļi domājoša, bet pēdējā laikā aizvien biežāk pieķeru sevi aizdomājamies par to, cik daudz mēs no dabas ņemam un cik daudz atdodam atpakaļ. Un galvenais - kādā kvalitātē. Secinājums nav pārsteidzošs, bet šausminošs gan - paņemam to labāko, tīrāko, bet atdodam vienīgi atkritumus. Ja nevaram atdot neko labu, tad varbūt varam mēģināt dzīvot tā, lai ņemtu mazāk, ilgstošāk patērētu un līdz ar to arī mazāk izgāztu dabā.
Toreiz rakstīju, ka atkritumus nešķirojam, jo pie mūsu mājām ir tikai universāls konteiners dažādiem atkritumiem. Un joprojām tā ir. Bet mēs esam sākuši šķirot, kaut nedaudz, bet tomēr. Un esam atraduši citu veidu, kā tikt galā ar sašķiroto. Stikla un plastmasas pudeles nododam taras pieņemšanas punktā. Izlietotās baterijas aizvedu uz darbu un izmetu speciālā šim nolūkam paredzētā spainītī. Un ja to var pieskatīt pie šķirošanas, tad atļaušos piebilst, ka es atsevišķā kastītē metu arī olu čaumalas, ko, braucot uz Siguldu, kā ciemakukuli aizvedu komposta kaudzei mammas dārzā :)
Par papīru ir atsevišķs stāsts. Papīra atkritumus mēs un galvenokārt mūsu bērni spēj saražot ļoti lielos apjomos. Pirmkārt jau reklāmas lapeles, avīzes, žurnāli (no visiem jau netaisīsi žurnālbeņķus). Otrkārt - ja man būtu japiepērk papīrs zīmēšanai, līmēšanai, krāsošanai, veidošanai... pieļauju, ka savas 200-250 lapas nedēļā aizietu. Tāpēc veikalā nepērku nevienu lapu! Nesu no darba jau vienreiz izmantotas, vienpusēji apdrukātas lapas. Smalkā biroja tehnika neatzīst papīra otrreizēju apdrukāšanu, līdz ar to pie šāda papīra tieku, cik vien vajag :) līdz ar to arī bērniem varu ļaut izpausties uz papīra un papīrā, cik vien tīk. Līdz šim saražoto makulatūru mājās šķiroju - liku atsevišķā maisiņā (lai miskaste tik ātri nepildās), bet rezultātā tā nonāca turpat, kur viss pārējais - kopējā konteinerā. Līdz kādu dienu, kārtējo reizi kad biju aizdomājusies par zaļumu savā dzīvē, skatiens " aizķērās" pie makulatūras kastes manā darbavietā.


 Arī tai, starp citu, tāpat kā bateriju spainim, kad piepildīts, "īpašnieki" paši atbrauc pakaļ un iztukšo. Un tas nemaksā neko! Iedomājos - ja viņi apkalpo uzņēmumus, tad varbūt arī  privātpersonas? Atvēru mājas lapu un izlasīju interesantas lietas, un godīgi sakot, biju pārsteigta, ka kopā ar papīru var nodot tukšas sulas un piena pakas!
Šķirot ir forši! Sirdi silda apziņa, ka daudz lietas nenonāk dabā (vienlaga - tiešā vai netiešā veidā), bet tiek izmantotas otrreizējai pārstrādei. Ar šķirošanu ir tāpat kā ar reciklēšanu - tas nemaksā neko, ir tikai jāsaņemas un jādara. Pašam jādara.