BURVJU VĀRNIŅA

Pirms kāda laika, ziemas sākumā, manai mazākajai meitiņai uzradās slepena draudzene - Burvju vārna. Tā esot pavisam īsta, dzīva vārna, kas dzīvo savā ligzdiņā bērnudārza krūmos. Ik vakaru, nākot mājās no dārziņa, mans pienākums bija pajautāt, kā vārniņai klājas, kas jauns noticis. Ja kādu reizi piemirsās, tad saņēmu pārmetumu:  "Mammu, tu šodien nepajautāji, kā manai vārniņai klājas". Un klājās viņai interesanti, gluži kā cilvēku pasaulē - smiekli, prieki, sajūsma, izklaide, ballītes, ceļojumi, bēdas, asaras, ģimenes likstas, bērnu slimības, sadzīviski kreņķi u.t.t. Mazliet žēl, ka nepierakstīju. Sanāktu laba bērnu grāmatiņa :)

Kādu dienu iedomājos - diez, kāds izskatās šis mana bērna izfantazētais teiksmainais tēls? Kam tas līdzinās? Tiešām vārnai? Vai varbūt kādam cēlākam putnam? Lūdzu meitai izstāstīt un pēc tam uzzīmēt. Tad tāda viņa ir!? Skaista, tik tiešām. Un mīlīga.

Un pie tā arī vajadzēja palikt. Bet mani urdīja doma "materializēt" šo zīmējumu, sagādāt pārsteigumu bērnam. Ko arī "pa kluso" veicu.

Ar rezultātu biju apmierināta, šķita, ka sanākusi, kā zīmējumā, un cerēju biju pārliecināta, ka meitiņai arī būs prieks. Taču!... Nu jā, pirmajā mirklī bija pārsteigums un it kā prieks, bet jau nākamajā dienā vārnai vairs nepieskārās. Un kopš tās dienas arī stāstiņus par slepenās draudzenes gaitām neesmu dzirdējusi :(

Acīmredzot, biju nošāvusi greizi. Acīmredzot, izfantazētos tēlus nevajag censties padarīt taustāmus. Vismaz ne tos, kurus pats neesi izfantazējis. Acīmredzot, tiem ir jāpaliek iztēlē un jāļauj tur dzīvot, neiejaucoties ar savu, pieauguša cilvēka izpratni.

* * *

Rotaļu mikrofons mazai māksliniecei

 Vienu dien Ance man paziņo: "Mammu, man vajag mikrofonu! Es gribu dziedāt!" :) Nopriecājos, vai cik forši, bērns iet manās pēdās - man taču arī bērnībā patika dziedāt ar mikrofonu. Vispopulārākais "mikrofons", protams, bija lecamaukla, bet to es pagaidām saviem bērniem nedodu drošības apsvērumu dēļ (Ancei patīk spēlēties tā, ka mazā māsa ir sunīts vai kāds cits dzīvnieks, un tad apsiet viņai kādu banti vai jostu ap kaklu un vadāt pa māju. Bail iedomāties, ar ko tas varētu beigties sliktākajā scenārijā... tāpēc pagaidām nē) Vēl man ļoti labi noderēja tukša bērnu šampūna "Krja-krja" pudele. Savukārt birste ar garo kātu kalpoja par mikrofonu ar statīvu. Bet vannā ejot (tāpēc ka atklāti šo "mikrofonu" izmantot nedrīkstēju), man bija viskrutākais, vismaz man tā šķita, mikrofons. Atcerieties, kādreiz bija tāds vīriešu odieris "Rīdzinieks" skaistā stikla pudelē? Nu lūk, šī pudele tad arī bija pats labākais mikrofons pasaulē :D Iekrampējos vannas istabā, piepūtu peldriņķi, uzmaucu uz vidukļa (tas bija mans skatuves tērps - balerīnas bruncīši), uz galvas saliku labi daudz vannas putu (frizūra!) Vanna, pats par sevi saprotams, bija skatuves vietā. "Mikrofons" rokās un dziedāju :D :D :D Kad koncerts bija beidzies, mammai par prieku varēju sākt nodarboties ar to, ar ko vannā jānodarbojas :)

Piedāvāju arī Ancei šādas tādas idejas, ko varētu izmantot par mikrofonu no jau esošajām mantām. Nē, viņai nevajag aizstājēju, viņai vajag īstu mikrofonu. -Kur lai es tev rauju īstu mikrofonu? -Tu vari man uztaisīt.

Ja tā padomā - cik tur tā darba? Koka sprungulītis + lielā čupačups iekšiņa (ko gan mēs darītu bez kinderolām un čupačupiem...) + pusstunda ar tamboradatu = mikrofons gatavs un bērns laimīgs. Un mamma priecīga!

Daudzstāvu autostāvvieta

Ārčijam iekrājies prāvs skaits mazo mašīnīšu. Nu, tik daudz, ka to lērumu vairs nebija iespējams savaldīt. Tāpēc mūsu tētim jau janvarī tika izteikts tāds kā mājiens, tāds kā lūgums uzdarināt rotaļu auto daudzstāvu stāvvietu. Artūros Artūrs beidzot pie tās tika! Kas ilgi nāk, tas labi nāk, vai ne?
Re, rezultāts tik labs, ka pat jaunkundzi ne atraut no mašīnām :D :D :D

Augšstāvs stiklots, lai var redzēt, kas apakšā notiekās

Jumta nav, tāpēc pie vajadzības augšējo stāvu var izmantot par helikoptera pacelšanās/nolaišanās platformu

Materiāls:
komatekss (stabi, grīda)
krāsains organiskais stikls (apmales)
organiskais stikls (augštāva grīda)

Ja Tu arī gribi tādu, zvani Sandim 29241558 vai raksti ancesmodes@inbox.lv

Saliekama leļļu māja

Lellēm taču ir kaut kur jādzīvo... :))

Izmēri 560 X 400 X 530 (g x p x a)

KRĀSAINAIS KĀPURIŅŠ

Februāra beigās Ances bērnudārzā tika svinēti Meteņi senlatviešu garā - ziemas dzīšana projām, lai atbrīvotu ceļu pavasarim. Šim nolūkam vecākiem tika dots uzdevums: mājās pašu rokām, vēlams ar bērna līdzdalību, izgatavot kādu grabošu, klabošu, pīkstošu, čīkstošu, čaukstošu vai kā citādi skanošu rotaļlietu, ar kuras palīdzību taisīt trobeli un dzīt to ziemu prom līdz nākamam gadiņam.

Tad nu mums vienā vakarā kopīgi darbojoties tapa kāpuriņš jeb tārpiņš.

Sešas kinderolu "iekšiņas" (cik labi tomēr, ka mammai piemīt žurkas niķis visu vākt un krāt, un pie vajadzības krājumos atrast tieši to, kas nepieciešams!), piepildītas ar rīsiem, pupām, griķiem un prosu (kas nu kurai "vēderā" trāpījās), lai skaņa dažāda. Un  pēc tam aptamborētas, izmantojot dažādu krāsu dziju galus, kas palikuši pāri no lielākiem darbiem. Bet acis Kāpuriņš mantojis no viena maza rotaļu peļu bērna, kuram tās bija izkritušas, tāpēc peļu bērns tika pie jaunām. Bet mans žurkas instinkts neļāva vecās actiņas izmest. Un re - labi ka tā!

Ziema aizdzīta, pavasaris sagaidīts, Kāpuriņš saritinājies un sapņo par to, vai kādreiz kļūs par skaistu taureni. Bet mums uz palodzes - vitamīnu audze!

Hello Kitty. Mammas versija

Mana pirmā pašas rokām gatavotā rotaļlieta :)) 

Procesa gaitā vienubrīd jau likās, ka pirmais kucēns (t.i., kaķēns) būs jāslīcina (t.i., jāiznīcina). Nokāru degunu, ka leļļu meistars no mani nekāds, bet izmest bija žēl, tāpēc iebāzu neizdevušos kaķenīti tā dziļāk.  Kad pēc pāris dienām viņu, tādu puspabeigtu, izvilku no rokdarbu atvilktnes un aplūkoju ar "svaigu" aci, sapratu, ka nemaz tik traki nav. Eksāmens jau nav jāliek, turklāt Ancīte nepacietīgi gaidīja, kad beidzot manta būs gatava un varēs spēlēties. Meitu mātes sapratīs :)))

 Tapšanas gaita.

1. Vispirms sameklēju internetā Hello Kitty zīmējumu. Izdrukāju, kopējot palielināju, izgriezu.

2. Ņēmu vienu savu laiku nokalpojušu baltu trikotāžas krekliņu un pārzīmēju Kitijas kontūru uz tā . Izgriezu, pa perimetru sašuvu, atstājot mazu spraudziņu, pa kuru sapildīju sinteponu, pēc tam aizšuvu arī to.

3. Nošuvu rociņu un kājiņu vietas.

4. Sameklēju pogas acīm un deguntiņam. Piešuvu.

5. Ar melnu dziju uzšuvu ūsas.

6. Ņēmu vēl vienu savu laiku nokalpojušu T-kreklu, šoreiz sarkanu - bantītei. Izveidoju bantīti, piepildīju ar sinteponu, piešuvu pie kaķenītes galviņas.

7. Tā kā Kitijas kakls bija sanācis tik resns, it kā viņa būtu slima ar "cūciņu", tad to mazliet savilku, apliekot krelles.

Vereklītis

Jau kādu laiciņu kā uzdarināts, likts lietā un pierādījis savu lietderību, nu beidzot safotografēts un gatavs atrādīties plašākai publikai - 

VEREKLĪTIS, VĒRTENĪTIS, VERINIEKS - kā lai to nosauc?

Auto ar grabuli vēderā

Manas māsīcas dēliņam Lukam šodien apaļa jubileja - 3 mēnesīši! Iespējams, ka viņam jau ir savs auto, iespējams - šis būs viņa pirmais. Nezinu gan, kad dāvaniņa nokļūs pie īpašnieka, jeb pareizāk sakot, īpašnieks pie dāvaniņas, jo mazais čempions dzīvo tālajā Maķedonijā, un tas nedaudz sarežģī dāvanas nodošanas procesu.