14.maijs. Pirmdiena. No kļūdām jāmācās.
Ap septiņiem vakarā mums pazuda kaķīte, mūsu mīļā Minnīte. Pakļāvos spiedienam no bērnu puses "Mammīt, izejam ārā ar Minnīti, nu, lūdzu, lūdzu..." un, lai gan pretojos, visbeidzot tomēr uzlikām viņai pavadiņu un gājām ārā. Ar mājas kaķi, kurš pieradis tikai pa iekšu!!! Jā, jā, tagad, pēc "kara" es arī esmu "ģenerālis" un zinu, ko un kā vajadzēja vai nevajadzēja darīt. Bet notika tas, kas notika - Minne no pārbīļa izmaucās no pavadas un aizbēga.
Bija jāsāk meklēšanas darbi. Par laimi, šādās stresa situācijās nekrītu panikā, bet spēju savākties un mierīgi un pragmatiski apsvērt, ko darīt, un sākt rīkoties.
Labi, ka ir feisbuks, kur vērsties ja ne pēc palīdzības, tad pēc padoma gan. No paša rīta sameklēju visas manai bēdai atbilstošās grupas, publicēju ierakstu. Klāt bildes un karte.
"14.maijā, mazliet
vairāk kā mēnesi pirms savas gada jubilejas, pazuda mūsu mīļā kaķenīte Minne.
Sabijās, izrāvās no rokām un neapzinādamās briesmas, kas viņu sagaida, aizbēga.
Paskrēja zem pagalmā stāvošas mašīnas un ielīda pa kaut kādu caurumu iekšā.
Ilgi gaidījām, saucām, visādi mēģinājām izvilināt, bet viņa tikai ik pa brīdim
žēli ieņaudējās, bet ārā nenāca. Centāmies sazināties ar auto īpašnieku, bet
bez rezultāta. Ceram, ka naktī tomēr Minnīte izlīda no tās mašīnas un paslēpās
kādā pagrabā. Viņa ir jauniņa, augumā maza un ļoti bailīga. Skaidrs, ka pati
mājās neatnāks. Tāpēc, lūdzu, lūdzu, ja šai grupā ir kāds no Imantas (pazuda
pie Zentenes 20, iespējamais atrašanās rajons atzīmēts kartē) un kaut vai tikai
ieraugāt mūsu kaķīti, lūdzu padodiet ziņu. Būsim ļoti pateicīgi."
Otrkārt, sadrukājām sludinājumu lapiņas. Vakarā izlīmējām tās pie tuvāko māju ziņojumu dēļiem.
Treškārt, kad iestājās tumsa, gājām ārā, saucām. Bez rezultāta. Tātad jādara vairāk. Mēs esam atbildīgi par tiem, kurus pieradinām.
16.maijs. Trešdiena. Klauvējiet un jums taps atvērts.
Publicēju feisbukā lūgumu padalīties ar padomiem meklēšanā.
"Vai varat
padalīties ar laimīgajiem stāstiem par kaķīšiem, kas jums pazuduši, bet vēlāk
atradušies? Cik ilgi bija prom, un cik tālu bija aizklīduši? Gribu saprast, vai
pietiek ar izlīmētām lapiņām tuvējos pagalmos, vai iet plašāk? Cik plašā
reģionā staigāt un meklēt, saukt?"
Metu kaunu pie malas un publicēju arī savā laika joslā lūgumu padalīties ar manu ziņu.
Sasmēlusies padomus no fb, apgriezu otrādāk Minnes trauciņus, sadalīju vairākās daļās lietotās kaķtualetes smiltiņas, sabēru tās vairākās kartona kastītēs, nolēmu novaktēt un aprunāties ar kaķu tantēm, nopirku Minnes mīļāko našķi - zemesriekstu sviestu, ko vakarā nolikt pie kāpņu telpas durvīm, lai no rīta redzētu, vai viņa ir bijusi un mielojusies. Pa dienu piezvanīja draudzene un pieteicās palīdzēt meklēšanā. Noliku agri gulēt bērnus ar norunu, ka no rīta ap 5.00 celsimies un iesim meklēt mīlulīti.
Sasmēlusies padomus no fb, apgriezu otrādāk Minnes trauciņus, sadalīju vairākās daļās lietotās kaķtualetes smiltiņas, sabēru tās vairākās kartona kastītēs, nolēmu novaktēt un aprunāties ar kaķu tantēm, nopirku Minnes mīļāko našķi - zemesriekstu sviestu, ko vakarā nolikt pie kāpņu telpas durvīm, lai no rīta redzētu, vai viņa ir bijusi un mielojusies. Pa dienu piezvanīja draudzene un pieteicās palīdzēt meklēšanā. Noliku agri gulēt bērnus ar norunu, ka no rīta ap 5.00 celsimies un iesim meklēt mīlulīti.
Sagaidījām pustumsiņu un devāmies laukā. Izliku smilšu kastītes, kārumus, staigājām un saucām, nekur citur, tikai ap savu māju, jo intuīcija un arī fb padomdevēji teica, ka viņa ir tepat, mājas pagrabā. Nezinu, vai nostrādāja pašas smiltiņu smaka, vai našķu smarža, vai nemitīgā saukšana, bet pēc stundas viņa izlīda. Biju neizsakāmi laimīga un pateicīga vīram, draugiem, Dievam, it visiem!!! Abas devāmies mājās vannoties un mīļoties, vīrs vēl apstaigāja kaimiņmājas, noņēma zīmītes un aizvāca izliktās smilšu kastītes.
17.maijs.Ceturtdiena. Nekad neaizmirsti pateikt paldies.
Pēdējais ieraksts feisbukā:
"Vakar vēlu vakarā,
ap 23.00, pēc aptuveni stundu ilgas riņķošanas ap māju un nemitīgas Minnītes
saukšanas, mēs viņu atradām!!! Tieši tajā vietā, kur viņa pazuda. Brīdī, kad
jau bijām nolēmuši mest mieru un sākuši apspriest turpmāko rīcības plānu, vīrs
pēkšņi iesaucās - re, viens kaķis, līdzīgs Minnei, pārskrēja pār ceļu! Devāmies
skatīties un - jā, tā bija viņa! Nosmulējusies, nogurusi, tāpēc ilgi nenācās
tvarstīt. Jau pēc pāris minūtēm viņa padevās, izskrēja laukuma vidū, apvēlās uz
muguras, ķepām un vēderiņu gaisā, it kā teiktu - nāc, ņem mani un nes mājās!
Laime bezgalīga!!! Gan Minnei, gan man. Šķiet, pēdējoreiz biju tik laimīga, kad
dzima bērni...
Saku milzīgu un
mīļu paldies ikvienam.
Ikvienam, kuru
aizkustināja mans stāsts.
Ikvienam, kurš to
pārpublicēja.
Ikvienam, kas
neskopojās ar padomiem meklēšanā (tie visi tika likti lietā un izrādījās
noderīgi!).
Ikvienam, kas
izstāstīja savu laimīgo stāstu; tas iedvesmoja un lika ticēt tam, ka brīnumi
notiek.
Ikvienam, kas
sūtīja kosmosā labas domas.
Paldies maniem
draugiem, kas atbalstīja un palīdzēja meklēt.
Paldies maniem
bērniem, kas turēja īkšķus.
Paldies manam
vīram, kurš viņu ieraudzīja.
Paldies ikvienam un
visiem kopā!"
Lai jums nevienam nekad nenāktos ko tādu piedzīvot!
💓 💓 💓
