KOŠS TEPIĶĪTS VANNAS ISTABAI

Tamborēts no lielākiem un mazākiem tēkrekliem. Cik krāsu, tik kreklu. Laikam vienpadsmit

ZAĻIE ASNI

Beidzot esmu apņēmusies uzrakstīt par zaļajiem asniem, kas pagājušajā vasarā sāka kņudināt manu prātu. Paldies draugiem, kas, paši to nezinot un nenojaušot, iegrozīja manu domāšanu zaļākā virzienā. Ballīte pie vienas ģimenītes - piefiksēju, viņi šķiro iepakojumu; pikniks citā kompānijā - o, viņi arī šķiro; tusiņš ar nakšņošanu (t.sk. ar trauku novākšanu un vietas sakopšanu pēc tam) pie trešajiem - ir vairāki maisi, katram atkritumu veidam savs... Un kaut kas manā galviņā sagriezās. Ja viņi var, es arī varu :) Tas, par ko Valdis Melderis šeit: "Manu viedokli un dzīvesveidu var ietekmēt tikai neuzbāzīgs, bet iedvesmojošs personīgs paraugs – tā teikt “dari, kā vēlies, bet es daru tā” 

Nevar teikt, ka līdz šim dzīvoju pilnīgi bezatbildīgi. Kaut kāds zaļumiņš jau bija. Reiz jau minēju, ka atšķiroju papīru. Arī baterijas nemetu kopējā miskastē. Nolietotas elektropreces arī, protams. Lietoju auduma tīkliņu iepirkumiem. Bet tas arī viss.

Nolēmu sākt. Ieviesu 3 kartona kastes: PET pudelēm, plastmasas iepakojumam un stiklam. Teikšu godīgi, mani vairāk vadīja tas, ka bija interesanti šķirot, vērot, kā pildās kastes un cik lēni pildās vecā miskaste. Ja kādreiz tā pārpildīta "ar kaudzīti" tika iznesta katru dienu, un dažreiz pat 2 reizes dienā, tad nu jau šķiet, ka jāiegādājas mazāka, jo šo dienas un pat 2 dienu laikā nespējam piepildīt :) Visskeptiskāk noskaņots sākumā bija vīrs, ar apmēram šādu attieksmi - šķiro, šķiro, mīļā, paskatīsimies, cik ilgi izturēsi. Kad grasījos kartona kastu vietā iegādāties krāsainas miskates, viņš apgalvoja, ka mūsu mazajā virtuvē neatradīsim tām vietu. Atradām. Pagājis gandrīz gads, un es joprojām šķiroju. Pie tam, ne tikai es, bet arī viņš pats. Viņš ir arī tas, kurš sašķiroto nogādā tam paredzētajās vietās, un pamana, ja tuvumā parādījusies kāda jauna šķirojamo atkritumu tvertne. Arī bērni, pirms izmest iepakojumu, vaicā, kurā miskastē jāizmet un kāpēc. Šķirošana ievelk. Un manuprāt, šī ir lieta, kad svarīgāk ir, KA TO DARA, ne tik daudz, KĀPĒC to dara. Man joprojām ir interesanti, un nav pārliecības, ka mana mazā artaviņa ir liels devums vispārējās ekoloģiskās problēmas risināšanai (lai gan - kaut kāda maza misijas apziņa ir)

Ko un kā mēs šķirojam:

• papīru un kartonu

• atsevišķi - PET un plastmasas iepakojumu

• stikla taru (atsevišķi nododamās pudeles un pārējo taru)

• Baterijas

• Olu čaumalas. Vienīgais pārtikas atkritums, ko šķirojam (izņemot sīpolu mizas, ko ikviens latvietis pietaupa no Ziemsvētkiem līdz Lieldienām). Čaumalas sakrājam labi daudz un tad vedam uz omes dārzu un izkaisām dobēs vai komposta kaudzē.

Laika gaitā radušies vairāki jautājumi par šķirošanu.

1. Kāpēc pie plastmasas iepakojumiem nedrīkst likt krējuma, jogurta u.tml. trauciņus?

Pirmkārt, uz tiem ir Latvijas Zaļā punkta simboliņš, kas nozīmē, ka, citēju, iepakojuma ražotājs vai preces izplatītājs vai importētājs ir samaksājuši par šī iepakojuma otrreizēju pārstrādi. Šie uzņēmumi LZP ir deleģējuši rūpēties par to, lai šis iepakojums nonāktu otrreizējā pārstrādē.

Otrkārt, spriežot pēc marķējuma, šie trauciņi ir ražoti no pārstrādajama materiāla.

2 HDPE

5 PP

5 PP

  Pārstrādājamā plastmasa /info no šejienes/

Ja Mēbiusa cilpa norādīta uz plastmasas iepakojuma, tas nozīmē, ka to var pārstrādāt atkārtoti. Šķirošanas atvieglošanai un pārstrādei, simbola vidū norādīts cipars vai burti, kas nozīmē izmantotās plastmasas tipu.
1 PET (E) — polietilēnterftalāts;
2 HDPE (PEHD) — augstas izturības polietilēns;
3 PVC (V) — polivinilhlorīds;
4 LDPE (PELD) — zema blīvuma polietilēns;
5 PP — polipropilēns;
6 PS — polistirols;
7 O (other) — pārējie plastmasas veidi.

Jautājums tiem, kas šķiro - vai tiešām šo iepakojumu jūs metat parastajā miskastē? Ja nē, tad kur?

2. Vai pie stikla taras drīkst mest izmazgātas zāļu pudelītes?

3. Dzērienu bundžiņas - neesmu redzējusi tām paredzētas tvertnes. Esmu lasījusi, ka atsevišķās vietās tās drīkst izmest kopā ar PET. Pie manām mājām tā nav. Kāpēc nav speciāli šim iepakojuma veidam paredzētu tvertņu?

4. Metāla konservu kārbas. Šķirotāji, ko darāt ar tām?

Secinājumi:

• Šķirot ir viegli. Grūtākais ir nonākt līdz domai, ka tas jādara :)
• Šķirot ir interesanti. Tas ir process, kas sākas jau veikalā pie plaukta, izvēloties preci, un novērtējot iepakojumu,
• Šķirot nav dārgi. Man tas izmaksāja 4x15 EUR par miskastēm, bet tas ir vienreizējs ieguldījums. Šķirošana kā tāda nemaksā neko. Maksāšanas sākas brīdī, kad veikalā iepērkoties, pievērs uzmanību iepakojumam un padomā par to, ko darīsi, kad tas būs iztukšots. Piemēram, plastmasas maisiņi ir par brīvu, savukārt, papīra iepakojums jāpērk par naudu? Loģiski, ka cilvēks, kura galvā zaļais grauds vēl nav iesēts, izvēlēsies to kas par brīvu, vai to, kas lētāks.
• Šķirot ir izglītojoši. Meklēt informāciju, uzzināt, saprast. Uzdot jautājumus, atrast atbildes. Domāt. Veidot viedokli. 
• Šķirot ir audzinoši. Tas ir lielākais ieguvums un gandarījums - kad tu redzi, ka tavs bērns dara tāpat, kā tu. Veidot viņam jaunus, veselīgus ieradumus. Vai vīrs. Vai vēl kāds cits iedvesmojas. Super!
• Nevaru iedomāties, ka to nedarītu. Goda vārds. Un tomēr. Joprojām uzskatu, ka viens no priekšnosacījumiem ir, šķirošana nedrīkst sadārdzināt dzīvi. It īpaši šajos laikos, kad lielākā daļa Latvijas dzīvo uz parāda. Dzīvot eko nevajadzētu būt luksam. Eko pārtika, eko kosmētika, eko sadzīves ķīmija u.t.t. - tas viss ir dārgāk, nekā "parastais".

DZĪVOT ZAĻI UN DOMĀT ZAĻI IR MODĒ. LAI DZĪVO MODE!

* * * * *

PRIECĪGUS SVĒTKUS, LATVIJA!

• 2 olas
• 200 g cukura
• 200 g kefīra
• 2 tējk, cep. pulv.
• 100 g sviesta
• 400 g miltu
• pāris saujas saldētu ogu (aveņu, upeņu, jāņogu)
• 1 pac. želatīna

1. Olas sakuļ ar cukuru, pievieno kefīru un izkausētu sviestu, izmaisa.
2. Miltus sajauc ar cepamo pulveri, pievieno masai, izmaisa.
3. Daļu ogu apviļā miltos un iecilā mīklā.
4. Mīklu liek kēksa formā, cep 180 grādos 40-45 minūtes.
5. Gatavo kēksu kārtīgi atdzesē.
6. Uzbriedina un izkausē želatīnu.
7. Atlikušās ogas apber ar pūdercukuru, pārlej ar želatīnu un klāj virsū kēksam.\

Pa tam lāgam bērni ar tēta palīdzību ir sakrāsojuši, sagriezuši un salīmējuši karodziņus, ko saspraust kēksā.

PRIECĪGUS SVĒTKUS VISIEM, KAM LATVIJA MĪĻA!!!

Aprīļa citāts. Mīlēt sevi

Viens žurnāls. Divas intervijas. Viens jautājums. Divas atbildes. Ko nozīmē - mīlēt sevi?

Psiholoģijas zinātņu doktore Diāna Zande:

"Lai man piedod sieviešu semināru vadītāji, bet mani kaitina masveida aicinājumi sevi mīlēt, jo nav izpratnes, KO TAS ĪSTI NOZĪMĒ.

attēls no una.lv

Sarkans krūšturis - vai tā ir mīlestība? Atvainojiet, es nopirku veļu. Aiziet pie friziera - tā ir mīlestība? Tad arī zobus tīrīt ir mīlestība. Te ir tā problēma, kad gribam vieglus risinājumus, maz piepūloties. Dabiski, sieviešu semināri uz mirkli rada laimes sajūtu, bet, aizejot mājās, esi tajos pašos mēslos un ļoti ātri aizmirsti vienkāršo mīlestības formulu. Jo ar krūšturi un rožlapiņu vannu ir stipri par maz. Vadot nodarbības vecākiem, es viņiem saku: "Ir viens  mūža jautājums, kas jāuzdod regulāri. Kā mans bērns uzzina, ka es viņu mīlu? Kā es pati parādu, ka esmu sev svarīga, ka sevi cienu? Es pat nelietoju vārdu "mīlu"... Kad uz šiem jautājumiem atbildi, tad arī uzzini, ko tev patiešām vajag. Un rūpējies, lai savā dzīvē to ieviestu." /Žurnāls UNA, aprīlis/

attēls no una.lv

Ekspolitiķis Jānis Jurkāns:

"Mīlēt sevi ir samierināties ar saviem tarakāniem. Izstāstīšu stāstu. Kāds cilvēks grib sevi mīlēt, bet nevar, jo viņam traucē paša ēna un soļu troksnis. Viņš mēģina aizskriet prom no savas ēnas, bet tā seko. Viņš skrien aizvien ātrāk, bet ēna nepazūd - soļu troksnis kļūst aizvien skaļāks. Viņu vēro kāds vīrs, kurš sēž zem olīvkoka, kūpina pīpi un domā - tas gan ir muļķis! Būtu apsēdies zem koka - nav ne ēnas, ne trokšņa, visapkārt klusums un miers. Šī stāsta morāle ir tā, ka pirmais neprot sadzīvot ar to, no kā viņš nekad netiks vaļā, tāpat kā viņš nevar mainīt savu acu krāsu. Tāpēc vissvarīgākais jautājums, vai proti sadzīvot ar savu ēnu." /Žurnāls UNA, aprīlis/

ŠMULĪŠA BALTĀ GRĀMATA

Gribu ieteikt brīnišķīgu un aizraujošu izrādi bērniem (un vecākiem!!) - "Baltā grāmata". Kuram gan no mums bērnībā šis Jaunsudrabiņa garadarbs nav bijis obligātās literatūras sarakstā? Un cik daudzi no mums to ir izlasījuši? Es, būdama gana apzinīga skolniece, grāmatu iesāku, bet tā arī līdz galam neizlasīju. Neatceros, kāpēc - vai tāpēc, ka tā bija pārāk bieza un šķietami nepieveicama, vai tāpēc, ka nešķita interesanta. Arī filma "Puika" man palikusi atmiņā kā drūma un interesi neraisoša. Bet, ja es būtu skolniece šodien, tad pēc šīs "Dirty Deal Teatro" izrādes noskatīšanās uzreiz meklētu rokā "Balto grāmatu", lai iepazītos ar stāstiem par Jankas piedzīvojumiem, kas izrādē neiekļuva.

Foto avots

Foto avots

Izrādes veidotājiem režisorei Ingai Tropai, kostīmu, scenogrāfijas un gaismu autoriem un aktieriem Laumai Balodei un Jānim Znotiņam izdevies vienkāršā veidā un, pieļauju, par salīdzinoši mazām naudiņām, radīt fantastisko sajūtu, ka bērns IR TEĀTRĪ. Nevis, ka tu esi atnācis UZ TEĀTRI, sēdi skatītāju zālē un teātris ir kaut kur tur tālu priekšā un augšā, neaizsniedzams un nesataustāms, reizēm pat īsti nesaskatāms un nesadzirdams, bet TU PATS ESI TEĀTRIS. Jo bērni gan tieši, gan netieši tiek iesaistīti izrādē, kopīgi ar Janku ālējas, dodas pieguļā, kurina ugunskuru, dzied, baidās un ķiķina. Aktieri skatās nevis pāri skatītājiem, kaut kur vienā punktā zāles galā, bet ieskatās acīs KATRAM bērnam, katram skatītājam, kas satupuši turpat uz maišeļiem.

Foto avots

Izrāde ir dzīva. Aktieri tēlo bērnus, kas lasa grāmatu un spēlē teātri. Tādu teātri mēs katrs varam spēlēt mājās, ja iedarbinām iztēli. Izrāde ir dzīvīga, jo tā ir kustīga. Tā aizrauj, nevis iemidzina. Izrāde ir dabiska, aktieri ir dabiski, nekas nav pārspīlēts. Ne tekstā, ne kostīmos, ne scenogrāfijā. Viss šķiet vienkārši, bet iespējams, tas ir pats grūtākais uzdevums izrādes veidotājiem - panākt šo vienkāršību un dabiskumu.

Foto avots

Nav aizkulišu, nav priekškara, nav ūber dekorāciju, Aktieri pārtop dažādos tēlos turpat, skatītāju acu priekšā. Viss ļoti vienkārši un ļoti, ļoti baudāmi. Kā tur bija tas teiciens? - viss ģeniālais ir vienkāršs? Kad izrāde beidzas, VISI SAGAIDA BEIGAS, nevis kamēr citi jau kuro reizi aplaudē, tikmēr viens ģimenes loceklis jau skrien uz garderobi paņemt drēbes, lai nav ilgi jāstāv rindā, bet var ātri doties prom uz mājām, jo negribas vēl aiziet, gribas sagaidīt turpinājumu :) Bērni vēl minūtes 5 - 10 uzkavējas, izstaigā zāli, savāc darbinieces iedotā tašā žurkas - izrādes rekvizītus, apčamda visus citus rekvizītus, mēģina sataustīt miglu un zvaigznītes.......  un tikai tad lēnām izklīst.

Vārdu sakot - mēs ar Anci esam sajūsmā! Šis ir pilnīgs pretstats ierastajām klasiskajām teātra izrādēm, priekšstatam par to, kādam jābūt teātrim. Braucot mājās, meita pētīja "Šmulīša" bukletu un atzīmēja izrādes, kuras vēl noteikti jāapmeklē. Sanāca - ka VISAS!!!

* * * * *

KĀRLĒNAM

La vai kā, bet kājām, arī mazām, vienmēr jābūt siltām :)

'

* * * * *