STĀSTS AR LAIMĪGĀM BEIGĀM

Šis būs pieredzes stāsts. Laimīgais stāsts. No sērijas "Brīnumi notiek!"

14.maijs. Pirmdiena. No kļūdām jāmācās.

Ap septiņiem vakarā mums pazuda kaķīte, mūsu mīļā Minnīte. Pakļāvos spiedienam no bērnu puses "Mammīt, izejam ārā ar Minnīti, nu, lūdzu, lūdzu..." un, lai gan pretojos, visbeidzot tomēr uzlikām viņai pavadiņu un gājām ārā. Ar mājas kaķi, kurš pieradis tikai pa iekšu!!! Jā, jā, tagad, pēc "kara" es arī esmu "ģenerālis" un zinu, ko un kā vajadzēja vai nevajadzēja darīt. Bet notika tas, kas notika - Minne no pārbīļa izmaucās no pavadas un aizbēga.

Bija jāsāk meklēšanas darbi. Par laimi, šādās stresa situācijās nekrītu panikā, bet spēju savākties un mierīgi un pragmatiski apsvērt, ko darīt, un sākt rīkoties.

15.maijs. Otrdiena. Mēs esam atbildīgi par tiem, ko pieradinām.

Labi, ka ir feisbuks, kur vērsties ja ne pēc palīdzības, tad pēc padoma gan. No paša rīta sameklēju visas manai bēdai atbilstošās grupas, publicēju ierakstu. Klāt bildes un karte.

 "14.maijā, mazliet vairāk kā mēnesi pirms savas gada jubilejas, pazuda mūsu mīļā kaķenīte Minne. Sabijās, izrāvās no rokām un neapzinādamās briesmas, kas viņu sagaida, aizbēga. Paskrēja zem pagalmā stāvošas mašīnas un ielīda pa kaut kādu caurumu iekšā. Ilgi gaidījām, saucām, visādi mēģinājām izvilināt, bet viņa tikai ik pa brīdim žēli ieņaudējās, bet ārā nenāca. Centāmies sazināties ar auto īpašnieku, bet bez rezultāta. Ceram, ka naktī tomēr Minnīte izlīda no tās mašīnas un paslēpās kādā pagrabā. Viņa ir jauniņa, augumā maza un ļoti bailīga. Skaidrs, ka pati mājās neatnāks. Tāpēc, lūdzu, lūdzu, ja šai grupā ir kāds no Imantas (pazuda pie Zentenes 20, iespējamais atrašanās rajons atzīmēts kartē) un kaut vai tikai ieraugāt mūsu kaķīti, lūdzu padodiet ziņu. Būsim ļoti pateicīgi."

Otrkārt, sadrukājām sludinājumu lapiņas. Vakarā izlīmējām tās pie tuvāko māju ziņojumu dēļiem.

Treškārt, kad iestājās tumsa, gājām ārā, saucām. Bez rezultāta. Tātad jādara vairāk. Mēs esam atbildīgi par tiem, kurus pieradinām.

16.maijs. Trešdiena. Klauvējiet un jums taps atvērts.

Publicēju feisbukā lūgumu padalīties ar padomiem meklēšanā.

"Vai varat padalīties ar laimīgajiem stāstiem par kaķīšiem, kas jums pazuduši, bet vēlāk atradušies? Cik ilgi bija prom, un cik tālu bija aizklīduši? Gribu saprast, vai pietiek ar izlīmētām lapiņām tuvējos pagalmos, vai iet plašāk? Cik plašā reģionā staigāt un meklēt, saukt?" 

Metu kaunu pie malas un publicēju arī savā laika joslā lūgumu padalīties ar manu ziņu.
Sasmēlusies padomus no fb, apgriezu otrādāk Minnes trauciņus, sadalīju vairākās daļās lietotās kaķtualetes smiltiņas, sabēru tās vairākās kartona kastītēs, nolēmu  novaktēt un aprunāties ar kaķu tantēm, nopirku Minnes mīļāko našķi - zemesriekstu sviestu, ko vakarā nolikt pie kāpņu telpas durvīm, lai no rīta redzētu, vai viņa ir bijusi un mielojusies. Pa dienu piezvanīja draudzene un pieteicās palīdzēt meklēšanā. Noliku agri gulēt bērnus ar norunu, ka no rīta ap 5.00 celsimies un iesim meklēt mīlulīti.

Sagaidījām pustumsiņu un devāmies laukā. Izliku smilšu kastītes, kārumus, staigājām un saucām, nekur citur, tikai ap savu māju, jo intuīcija un arī fb padomdevēji teica, ka viņa ir tepat, mājas pagrabā. Nezinu, vai nostrādāja pašas smiltiņu smaka, vai našķu smarža, vai nemitīgā saukšana, bet pēc stundas viņa izlīda. Biju neizsakāmi laimīga un pateicīga vīram, draugiem, Dievam, it visiem!!! Abas devāmies mājās vannoties un mīļoties, vīrs vēl apstaigāja kaimiņmājas, noņēma zīmītes un aizvāca izliktās smilšu kastītes.

17.maijs.Ceturtdiena. Nekad neaizmirsti pateikt paldies.

Pēdējais ieraksts feisbukā:

"Vakar vēlu vakarā, ap 23.00, pēc aptuveni stundu ilgas riņķošanas ap māju un nemitīgas Minnītes saukšanas, mēs viņu atradām!!! Tieši tajā vietā, kur viņa pazuda. Brīdī, kad jau bijām nolēmuši mest mieru un sākuši apspriest turpmāko rīcības plānu, vīrs pēkšņi iesaucās - re, viens kaķis, līdzīgs Minnei, pārskrēja pār ceļu! Devāmies skatīties un - jā, tā bija viņa! Nosmulējusies, nogurusi, tāpēc ilgi nenācās tvarstīt. Jau pēc pāris minūtēm viņa padevās, izskrēja laukuma vidū, apvēlās uz muguras, ķepām un vēderiņu gaisā, it kā teiktu - nāc, ņem mani un nes mājās! Laime bezgalīga!!! Gan Minnei, gan man. Šķiet, pēdējoreiz biju tik laimīga, kad dzima bērni...

Saku milzīgu un mīļu paldies ikvienam.

Ikvienam, kuru aizkustināja mans stāsts.

Ikvienam, kurš to pārpublicēja.

Ikvienam, kas neskopojās ar padomiem meklēšanā (tie visi tika likti lietā un izrādījās noderīgi!).

Ikvienam, kas izstāstīja savu laimīgo stāstu; tas iedvesmoja un lika ticēt tam, ka brīnumi notiek.

Ikvienam, kas sūtīja kosmosā labas domas.

Paldies maniem draugiem, kas atbalstīja un palīdzēja meklēt.

Paldies maniem bērniem, kas turēja īkšķus.

Paldies manam vīram, kurš viņu ieraudzīja.

Paldies ikvienam un visiem kopā!"

Lai jums nevienam nekad nenāktos ko tādu piedzīvot!

💓 💓 💓

KAROGU BRAUCIENS 2017

Sākšu ar P.S. Ja kāds vēl nezina, kas ir Karogu brauciens, lūdzu - KAROGU BRAUCIENS.

 

Piedalījāmies jau otro reizi un skaidrs, ka ne pēdējo. Pagājušogad kolonnā brauca vairāk nekā 200 mašīnas, šogad - vairāk nekā 400. Ziniet, sajūta līdzīga, kā Dziesmu svētkos kopīgi dziedot "Pūt, vējiņi" vai hokeja arēnā - Latvijas himnu. Skudriņas skrien! Skaties, kur gribi, uz priekšu vai atpakaļ - visur sarkanbaltsarkanie karogi. 

 Jā, vietām krustojumos, lai kolonna neizšķīstu, policija satiksmi nobloķēja un autovadītājiem nācās uzgaidīt. Daudzi bija pārsteigti labā nozīmē, pīpināja, izkāpa no mašīnām, māja. Bija arī neapmierinātie. Bet ja kaut kādas renātes priedes un viņai līdzīgie šo nosauc par murgu,

 tad jāatzīst, ka arī Dziesmu svētki ir murgs (korķi nedēļas garumā), svecīšu nolikšana 11. novembrī ir murgs (satiksme slēgta) un 18.novembra svētki pie Brīvības pieminekļa arī ir murgs (pūlim cauri izspraukties ir neiespējami), kur nu vēl visādi salūti un koncerti krastmalā (brauktuve pilnībā slēgta), par maratoniem, moto-un-citu-sezonu atklāšanu un citiem izklaides pasākumiem nemaz nerunājot. Jo tas viss taču rada neērtības mietpilsoņiem!!! Jo mums ir jābūt tolerantiem, klusējot jāpieņem krievu ālēšanās tā saucamajā Uzvaras dienā, bet, nedod Die's, izrādīt savu nacionālo piederību! Vai tiešām tā ir pareizi? 9. maija "svētkus" rādīja visi Latvijas centrālie TV kanāli, Karogu braucienu filmēja tikai entuziasti... 

Un tik un tā, nākamgad brauksim atkal un radīsim neērtības renāt-pried-veidīgajiem. Tā būs!!!

* * *

ŠMULĪŠA BALTĀ GRĀMATA

Gribu ieteikt brīnišķīgu un aizraujošu izrādi bērniem (un vecākiem!!) - "Baltā grāmata". Kuram gan no mums bērnībā šis Jaunsudrabiņa garadarbs nav bijis obligātās literatūras sarakstā? Un cik daudzi no mums to ir izlasījuši? Es, būdama gana apzinīga skolniece, grāmatu iesāku, bet tā arī līdz galam neizlasīju. Neatceros, kāpēc - vai tāpēc, ka tā bija pārāk bieza un šķietami nepieveicama, vai tāpēc, ka nešķita interesanta. Arī filma "Puika" man palikusi atmiņā kā drūma un interesi neraisoša. Bet, ja es būtu skolniece šodien, tad pēc šīs "Dirty Deal Teatro" izrādes noskatīšanās uzreiz meklētu rokā "Balto grāmatu", lai iepazītos ar stāstiem par Jankas piedzīvojumiem, kas izrādē neiekļuva.

Foto avots

Foto avots

Izrādes veidotājiem režisorei Ingai Tropai, kostīmu, scenogrāfijas un gaismu autoriem un aktieriem Laumai Balodei un Jānim Znotiņam izdevies vienkāršā veidā un, pieļauju, par salīdzinoši mazām naudiņām, radīt fantastisko sajūtu, ka bērns IR TEĀTRĪ. Nevis, ka tu esi atnācis UZ TEĀTRI, sēdi skatītāju zālē un teātris ir kaut kur tur tālu priekšā un augšā, neaizsniedzams un nesataustāms, reizēm pat īsti nesaskatāms un nesadzirdams, bet TU PATS ESI TEĀTRIS. Jo bērni gan tieši, gan netieši tiek iesaistīti izrādē, kopīgi ar Janku ālējas, dodas pieguļā, kurina ugunskuru, dzied, baidās un ķiķina. Aktieri skatās nevis pāri skatītājiem, kaut kur vienā punktā zāles galā, bet ieskatās acīs KATRAM bērnam, katram skatītājam, kas satupuši turpat uz maišeļiem.

Foto avots

Izrāde ir dzīva. Aktieri tēlo bērnus, kas lasa grāmatu un spēlē teātri. Tādu teātri mēs katrs varam spēlēt mājās, ja iedarbinām iztēli. Izrāde ir dzīvīga, jo tā ir kustīga. Tā aizrauj, nevis iemidzina. Izrāde ir dabiska, aktieri ir dabiski, nekas nav pārspīlēts. Ne tekstā, ne kostīmos, ne scenogrāfijā. Viss šķiet vienkārši, bet iespējams, tas ir pats grūtākais uzdevums izrādes veidotājiem - panākt šo vienkāršību un dabiskumu.

Foto avots

Nav aizkulišu, nav priekškara, nav ūber dekorāciju, Aktieri pārtop dažādos tēlos turpat, skatītāju acu priekšā. Viss ļoti vienkārši un ļoti, ļoti baudāmi. Kā tur bija tas teiciens? - viss ģeniālais ir vienkāršs? Kad izrāde beidzas, VISI SAGAIDA BEIGAS, nevis kamēr citi jau kuro reizi aplaudē, tikmēr viens ģimenes loceklis jau skrien uz garderobi paņemt drēbes, lai nav ilgi jāstāv rindā, bet var ātri doties prom uz mājām, jo negribas vēl aiziet, gribas sagaidīt turpinājumu :) Bērni vēl minūtes 5 - 10 uzkavējas, izstaigā zāli, savāc darbinieces iedotā tašā žurkas - izrādes rekvizītus, apčamda visus citus rekvizītus, mēģina sataustīt miglu un zvaigznītes.......  un tikai tad lēnām izklīst.

Vārdu sakot - mēs ar Anci esam sajūsmā! Šis ir pilnīgs pretstats ierastajām klasiskajām teātra izrādēm, priekšstatam par to, kādam jābūt teātrim. Braucot mājās, meita pētīja "Šmulīša" bukletu un atzīmēja izrādes, kuras vēl noteikti jāapmeklē. Sanāca - ka VISAS!!!

* * * * *

Princešu ballīte

Ideja dzima spontāni. Pat nejauši. Kādā pavasara vakarā pirmsmiedziņa sarunā par princesēm ar Anci prātojām, ka vasarā, kad viņai būs dzimšanas diena, varētu sarīkot princešu ballīti. Tā tas palika. Bet bērni mēdz piemirst tikai savus solījumus, turpretī nekad - to, ko apsolījuši vecāki :) Nosacīti intensīva gatavošanās ilga vairāk nekā mēneša garumā. Lielāko daļu laika aizņēma plānošana. Nu, kad viss jau garām, saprotu, ka pats grūtākais bija izdomāt. Kur? Kā? Kad? Ko? Ar ko? Cik? Jā, man laikam svarīgi saplānot, lai tad, kad process iekustējies, viss iet vairāk vai mazāk pēc plāna. Bet tad sākās cita veida uztraukumi - vai nepievils laikapstākļi (paldies Tam, kas dāvāja mums ideālu laiku - bez lietus, bez vēja, bez svelmainas saules, ne par karstu, ne par aukstu), vai neatteiks uzaicinātie viesi, vai neaptrūksies cienasta... un galu galā, finanšu jau arī nebija bezgalīgi daudz.

Viss izdevās lieliski! Jubilāre sajūsmināta un viesi priecīgi par jauki pavadīto dienu :) Protams, tas ir gandarījums arī man. Par to, ka veiksmīgi tiku galā :)

ĪPAŠIE PALDIES:

• LAINEI NO "MAMMAS ROKĀM" par Princeses kleitu :)

• SANDRAI NO "ZIRGZANDALĒM" par lielisko atpūtas vietu un zirgiem!

foto no www.zirgzandales.lv

• KONDITORIJAI "CIEMAKUKULIS" Nometņu ielā par skaisto un gardo Salātlapiņas kūku!

* * * * *

Rundāles pils

Sestdienas rīts. Rīgā spīd saule. Labi izgulējušies, nesteidzīgi baudījuši brokastis, esam labā noskaņojumā un pošamies ceļā uz Rundāli. Apskatīt īstu pili, kur dzīvojušas īstas princeses, kas tērpušās īstās, pavisam īstās, princešu kleitās ("Mammīt, kad es izaugšu liela, es gribētu kļūt par īstu princesi!"). Pastaigāties pa īstu pils dārzu, un, kas zina, varbūt arī izvizināties īstā karietē :) Esam brīdināti, ka Rundālē noris Senās mūzikas festivāls - gan parkā, gan pilī būs daudz ļaužu. Mēs no tā nenobīstamies - pils liela, kur nu vēl parks - vietas pietiks visiem.

Jau Bauskā cilvēku pūļi, visi uz vienu šniti tērpti - ahā, Kantrīmūzikas festivāls. Rundāles virzienā autobraucēju maz, bet iebraucot pils teritorijā... ak vai, satiksmes organizācija nekāda! Stāvvieta pilna, mašīnas tiek liktas gar lauku ceļu abās malās. Neviena vīriņa zaļā vestē, kas kaut nedaudz pakontrolētu un paregulētu automašīnu kustību, kas pamazām rada haosu. Lēnām virzāmies uz priekšu, meklējam vietiņu, kur atstāt savu polīti. Te pēkšņi mums priekšā divi pretējos virzienos braucošie, acīmredzot, vietējie, satikušies un apstājušies papļāpāt. Stāvam, gaidām, līdz šie beigs sarunu. Tikmēr aiz mums piebraukušas un gaida vēl divas mašīnas. Kad vietējie lietas izrunājuši, katrs turpina iesākto ceļu, mums pretim braucošais džips (lielāks un varenāks par mūsu polo) uzstājīgi turpina kustību, nevis apstājas, lai palaistu mūs garām. Esam spiesti apmēram 200 metrus braukt atpakaļgaitā, lai palaistu džipu garām, jo šaurās brauktuves dēļ izmainīties nav iespējams. Veiksmīgi noparkojušies izkāpjam no mašīnas, uzgriežam muguru draudīgi melnajam mākonim pamalē, un soļojam uz pili. Pie pils durvīm mūs noķer pirmās lietus piles - ļoti labi, kamēr staigāsim pa pili, lietus nolīs, un pēc tam mierīgi baudīsim rožu dārza burvību :) Te jāpiebilst, ka par pāžiem (vai kā nu tos durvju virinātājus sauc) nolīgtajiem pusaudžiem attieksme pret veicamajiem pienākumiem ne pārāk nopietna. Ar skaistajiem tērpiem (kas izskatījās saņurcīti) un parūkām vien nepietiek. Zēni tik ļoti bija iegrimuši privātā sarunā, ka savu galveno pienākumu izpildīja visai garlaikoti tā "starp citu" pēc tam, kad Ancei biju pateikusi, - "Puiši mums tūlīt atvērs durvis."
Dodamies iekšā!

Pils - protams skaista!!! Patiešām ļoti skaista! Milzīgs darbs ieguldīts, priekšmetus pa vienam vien vācot kopā un veidojot vienotu interjeru. Mūs neielaiž vienīgi Baltajā zālē, jo tur notiek Senās mūzikas koncerts bērniem.

Nedaudz paātrinātā gaitā nekā pieklātos izskrienam cauri pilij, jo mazo Linnu vairāk sajūsmina plašie gaiteņi, nevis greznais interjers :)) Prieks, ka Ance ar interesi vēro, ik pa laikam nosakot: "Es gribētu dzīvot tādā pilī..."

Man pašai nesaprotamu iemeslu dēļ uzmanība nevilšus vairāk pievēršas rakstāmgaldiem un kristāla lustrām :)) 

Beidzot nonākam arī, ja tā var teikt, tērpu sadaļā. Sākumā senie mācītāju un citu baznīcai piederīgo tērpi, un tad....... Pat Linnas skrējiens apstājas :)

Mammu!!! Paskaties, es gribētu tādu kleitu!

Nē, tādu!

Nē, labāk šitādu!

Žēl, kleitas bija tikai trīs. Bet labi, ka vispār bija :) Ar to arī pils apskate galā. Pa logu izskatās, ka lietus mitējies, taču paverot durvis konstatējam, ka joprojām līņā. Bet ne tik stipri, lai mēs mainītu plānus un no pastaigas pa dārzu atteiktos. Galu galā biļetes arī jau nopirktas. Norunājam - cik izturēsim, tik izstaigāsim. Ieraugam elektromobīļus - o, super, sasēdīsimies zem jumtiņa, lai mūs pa dārzu izvizina - i kājas, i paši paliksim sausi. Bet atkal jau jāteic - nekā! Lai gan reklāmas plakāti laipni aicina izvizināties pa dārzu, protams, šķiroties no noteiktas naudas summiņas, tomēr realitāte rāda, ka darbinieku acīs klientu vēlmes netiek vērtētas augstāk par pašu sausajām biksēm. Vaicājot biļešu kontrolierei par iespēju doties pa dārzu braukšus, saņemam atteikumu - šoferīši "iegāja iekšā paslēpties no lietus" un "paskatieties, visi beņķīši salijuši slapji, kā tad jūs tur apsēdīsieties!" Pirmkārt, lietus nelija tik stipri, lai no tā nevarētu paglābties lietus mētelī vai zem lietussarga, otrkārt, jebko slapju taču var noslaucīt ar papīra (vai auduma) salvetēm... Labi, Dievs ar tiem elektromobīļiem, atveram savus lietussargus un dodamies rozēs :) 

 

Rozes, izrādās jau lēnām nozied, tāpēc cerēto skaistumu tā par 100% ieraudzīt neizdodas. Savu dara arī lietus, vairāk esam spiesti skatīties zem kājām, lavierējot starp peļķēm. 

Kad lietus beidzas, kājas jau ir slapjas, velkam kurpes nost un brienam pa peļķēm. Visu tālo gabalu līdz mašīnai - tikai pa peļķēm. Ārzemju tūristi sajūsmā! Neviens nepaiet garām smaidot nepakomentējis "Oh, that's great!", "Kakije molodci!" un, protams, arī citās valodās.

Mazliet noguruši, bet apmierināti, sēžamies mašīnā un dodamies mājās. Linna aizmieg gandrīz uzreiz. Ance tā arī neaizmieg, laikam iespaidu tik daudz, ka ir, ko padomāt :)

Un vēl jau arī jaunais, "pavisam īstais" princešu vēdeklis, ko nedrīkst izlaist no rokām :)

Rīga mūs sagaida tikpat saulaina, kādu to atstājām.
-----
Varbūt izklausos kašķīga, bet manuprāt, starptautiska mēroga tūrisma objektā, kāda Rundāles pils, neapšaubāmi, ir, visam ir jābūt uz tip-top. Tā, lai pat viskaprīzākajam apmeklētājam nebūtu, kur piesieties. Cilvēkam jājūtas šeit gaidītam, jau nogriežoties no Bauskas-Elejas šosejas. Piedāvājumam uz papīra ir jāsakrīt ar piedāvājumu realitātē. Lielu komplimentu gribu izteikt biļešu kases darbiniecei par pieklājīgo, profesionālo attieksmi pret klientiem, apmēram 10 minūtes pacietīgi skaidrojot kaimiņiem no Lietuvas norēķinu iespējas, kuri nekādi nespēja saprast, kāpēc par biļetēm nevar samaksāt ar eiro. Nevienu brīdi viņas sejā un balsī neparādījās aizkaitinājums vai neapmierinātība. Beigusi ņemties ar leišiem, viņa turpināja laipni apkalpot pārējos viesus, it kā nekādu domstarpību nebūtu bijis. Tas, manuprāt, ir profesionālisms - padarīt savu darbu tā, lai ikviens aiziet apmierināts.

* * * * *