Bikses+blūze=svārki jeb "i brjuki prevraščajutsa... 3"

Trešais stāsts no sērijas par bikšu pārtapšanu svārkos (te pirmais un otrais). Šoreiz gan svārciņu formula ir "bikses plus blūze".

Bija Linniņai kādreiz džinsu biksītes, man šķiet, jau kāda atdotas vai "kumpalās" pirktas (tātad pie mums dzīvoja savu vismaz jau otro dzīvi). Bikšu piegriezums diezgan dīvains - paliela dupša daļa, acīmredzot ierēķināta pamperu tiesa, un īsas, šauras stariņas. Uz aci liekas dīvaini, bet uzvelkot kājās - ideāli. Piedodiet, bet foto uzkombinēts tikai "pēc" (jūs jau ziniet, kā ir darbiņu sākot - nadziņi niez un bildēšana nav ne prātā). Samiegtām acīm skatoties tikai uz džinsa detaļām, aptuveni rodas iespaids, kādas tās bikšeles bija:)

Savukārt man bija blūze, arī ne pirmā to valkāju. Un būtu valkājusi vēl, ja vien padušu līnijā tā nebūtu uzmācīgi sarāvusies un maigi sakot, kļuvusi neērta :) Foto: tas, kas palika pāri pēc darba šķērēm - nogriezti 10 cm no apakšmalas.

Tā kā bikšelēm celīši bija krietni norāpoti, bet augšdaļa gana ietilpīga manas mazās peles apaļajam dupsim (bez pamperiem!), tad nolēmu pagarināt to mūžu līdz maksimumam. Galu galā - nekas nav vienkāršaks kā nogriezt biksēm staras, atšūt apakšmalu un svārki gatavi. Tikai manā gadījumā tie būtu super mini svārki un diezvai divarpusgadīgam meitēnam īsti piemēroti :) Tāpēc nocēlu no skapjaugšas otrreizējai pārstrādei atvēlēto apģērbu kasti, piemeklēju "audumu" (t.i., blūzi), pāris šņik-šņaki, viena divas vīles un tadā! - svārciņi gatavi!

P.S.

9 mēn. - 74 cm

tagad Linnai 29 mēn. un kādi 90 cm.

 `

P.P.S. Es joprojām šuju ar rokām :)

Puķes somiņa - atstarotājs

Rīti jau ir pavisam gaiši un arī vakari kļūst aizvien gaišāki. Drīz atstarotāju vairs nevajadzēs. Tāpēc steidzu atrādīt , kamēr tas ir vēl kaut nedaudz aktuāli :))

Bija man mājās elektrodzeltena (zaļa?) dzija.  Šķita - praktiski nepielietojama, bet ārā taču nemetīsi. Kur un kā to izmantot? Vienīgā asociācija  - luksofors. Tā arī radās doma par somiņu tumšajiem ziemas rītiem un vakariem, kas kā luksofors būs pamanāma jau pa gabalu :)

 

1. Somiņas smukā puse (priekšpuse) tamborēta pēc šīs pamācības. Kad sasniegts vēlamais diametrs, pāris rindas notamborēju bez pieaudzēšanas.

2. Otra puse - vienkrāsains aplis. Pēdējās pāris rindas arī bez pieaudzēšanas.

3. Tad abas daļas sašuvu, atstājot vietu, kur iešūt rāvējslēdzi. Sākumā bija plānots iešūt arī oderi, bet darba gaitā sapratu, ka tā nebūs vajadzīga. Jo tamborējums ir pietiekami blīvs, turklāt tā netiks tik inensīvi lietota, ka varētu izdilt, nošmulēties, zaudēt formu, vārdu sakot novalkāties. Tā drīzāk būs aksesuārs ar praktisku pielietojamību :))
4. Puķes centrā iešuvu apaļu atstarotāju.

5. Pēc tam notamborēju un piešuvu pleca "siksnu".
6. Visbeidzot iešuvu rāvējslēdzi.

Sestdienas kadri 09.02.2013.

Šīs ziemas pēdējie sniegavīri (lasi: sniegasievas)..

Sākumā bija viens (foto diemžēl nav). Vēl šodien sveicināja garāmbraucējus dzelzceļa malā apmēram 2 km pirms Siguldas stacijas.

Tad tapa vēl viens. Iepretim omes dzīvokļa logiem. Pašiem un mazajai māsai par prieku, kura nedaudz apslimusi, tādēļ sniega priekus vēroja caur loga rūtīm.

Bet lai viņam viņai nebūtu skumīgi, tapa draudzenīte

Tikmēr mammai jāsteidz dzēst savu nedarbu pēdas... :)))

----------------------------

P.S. Šorīt atklājās, ka viena no draudzenītēm naktī bija paģībusi, bet otrai bija jāveic plastiskā operācija degunam.

Nepateikts PALDIES

Ar trīs mēnešu nobīdi beidzot saku PALDIES L.K. par piešķirto nomināciju  (balvu, titulu ...?) > > >

Tas bija ļoti, ļoti, ļoti liels, patīkams un priecīgs pārsteigums. Necenšos šeit ierakstīt kaut ko katru dienu tā teikt - lai būtu 'apritē', bet gan tikai tad, ja tiešām ir ko teikt vai rādīt. Līdz ar to, ancesmodes nav starp biežāk apmeklētajiem blogiem. Zinu, ka citiem tas ir nenozīmīgs sīkums, pāris blogos pat ir lasītas frāzes "lūdzu nepiešķiriet man vairs Liebster Blog". Bet man tas nozīmē ļoti daudz.

VĒLREIZ PALDIES!

 * * *

Un tagad atbildes uz jautājumiem.

1. Ko dari brīžos, kad liekas - viss ir šķērsām?
Cenšos nomierināties un sakārtot domas. Domas ļoti labi kārtojas adot :)

2. Tavs vēl nerealizētais darbiņš - kāds rokdarbs, kāda maltīte, vai kas cits?
To ir ļoti daudz, ideju pilna galva. Kaut būtu vairāk brīva laika to realizēšanai :)

3. Kā pavadi tumšos ziemas vakarus?
Ar domām par pavasari:) Darbdienu vakari ziemā ir ļoooti īsi, bet brīvdienas pieder ģimenei.

4. Notikumi, kurus atceroties Tavā sejā parādās smaids?
Pārsvarā tie saistīti ar bērniem :)

5. Priekšroku dod biksēm vai svārkiem?
 Ziemā - biksēm, vasarā - noteikti svārkiem!

6. Ceļojums (uz kuru valsti), kurā vēl neesi bijusi?
Konkrētu valsti nenosaukšu, bet tā kā mīlu siltumu, tad atbildēšu - siltās zemes :)

7. Mīļākā/ iecienītākā Ziemassvētku maltīte?
Ziemassvētki jau sen aiz muguras, ko nu vairs par tiem. Pavasari steidzinam ar sīpollokiem uz palodzes un hiacintēm podiņos :)

Un nu pats grūtākais. Mani nominanti. Pirms izvirzīt kādu īpaši, gribu uzsvērt, ka man patīk un ir interesanti visi blogi, kuriem sekoju (tāpēc jau tiem sekoju). Gadās, ka dažreiz laika trūkuma dēļ kādu jauno ierakstu izlaižu vai pavirši pārskrienu pāri, apskatot bildes. Bet šos izlasu vienmēr um tāpēc mana atzinība:  

Mazais ābols
Sarkanā biete
Hibiscus girl
Bienes pavediens
Gadalaiku skices
Klusi sajust sajūtas

* * *

Hello Kitty. Mammas versija 2

Kad TV sāka brīdināt par gaidāmajiem saliem, sasparojos uz jaunu cepuri Ancei. Iepriekšējā gada ausaine jau kļuvusi nedaudz par knapu, bet 10 un vairāk mīnusos ar papliku pakausi doties ārā nebūtu prātīgi. Iepirku baltu vilniņu un vēl kazlēna mohēru klāt, un sāku adīt. Dubulto, ar oderīti. Bija jau skaista, ar pīnēm un bumbulīšiem, tomēr uzvilkta galvā izskatījās kā pačka. Kā tādai cittautiešu omei. Nu nē, ievilku elpu, aizspiedu acis un vienā rāvienā izārdīju.

Piegājienu numur divi sāku ar jautājumu meitai: kādu cepurīti tu gribētu? Ar Hello Kitty. Nu bet protams! (lai gan es biju gaidījusi kaut ko no feju un princešu pasaules, ap ko šobrīd griežās visa mūsu dzīve un sarunas)

Adīšana gaužām vienkārša.

1. Uz apaļajām adatām uzmetam vajadzīgo actiņu skaitu un adām trubu. Kad vajadzīgais garums noadīts, nenoraucam, bet smuki sašujam ar šo paņēmienu.

2. Uztamborējam trīs ovāliņus: divus melnus acīm un vienu dzeltenu degunam. Piešujam. Ar melnu dziju izšujam ūsas. Seja gatava.

3. Oderei izmantojam tikai vilnas dziju, kazlēna mohēras pavedienu nē. Gar cepures apakšmalu uzlasām visas actiņas. Atkal adām trubu. Tikai šoreiz veidojam apaļu noraukumu, 5 reizes katrā otrajā, pēc tam katrā rindiņā 8 vietās labiski saadot divas actiņas.

4. Ieveram oderi cepurē, uzvelkam bērnam galvā un atzīmējam vietas, kur jānošuj austiņas. Nošujam.

5. Uzadām pušķīti, piešujam.

6. Pieadām bantītes. Maniem bērniem noteikti vajag sasienamas cepures, citādāk tās slīd nost no ausīm.

• Cepuri var sākt adīt no otra gala - no oderes, tad būs vieglāk veidot noraukumu, jo varēs ik pa laikam piemērīt.
• Acis un degunu var netamborēt, bet izšūt.
• Lai ausis nebūtu ļumīgas, bet turētos stingri, pirms oderes pieadīšanas tajās var ielikt kartona vai cita stingra materiāla trīsstūrīšus.
• Oderi var adīt un sašūt tāpat kā pamata cepuri, neveidojot noraukumu. Tas prasīs nedaudz vairāk dzijas.
• Galu galā - oderi  var adīt atsevišķi un beigās piešūt cepurei.