Rundāles pils

Sestdienas rīts. Rīgā spīd saule. Labi izgulējušies, nesteidzīgi baudījuši brokastis, esam labā noskaņojumā un pošamies ceļā uz Rundāli. Apskatīt īstu pili, kur dzīvojušas īstas princeses, kas tērpušās īstās, pavisam īstās, princešu kleitās ("Mammīt, kad es izaugšu liela, es gribētu kļūt par īstu princesi!"). Pastaigāties pa īstu pils dārzu, un, kas zina, varbūt arī izvizināties īstā karietē :) Esam brīdināti, ka Rundālē noris Senās mūzikas festivāls - gan parkā, gan pilī būs daudz ļaužu. Mēs no tā nenobīstamies - pils liela, kur nu vēl parks - vietas pietiks visiem.

Jau Bauskā cilvēku pūļi, visi uz vienu šniti tērpti - ahā, Kantrīmūzikas festivāls. Rundāles virzienā autobraucēju maz, bet iebraucot pils teritorijā... ak vai, satiksmes organizācija nekāda! Stāvvieta pilna, mašīnas tiek liktas gar lauku ceļu abās malās. Neviena vīriņa zaļā vestē, kas kaut nedaudz pakontrolētu un paregulētu automašīnu kustību, kas pamazām rada haosu. Lēnām virzāmies uz priekšu, meklējam vietiņu, kur atstāt savu polīti. Te pēkšņi mums priekšā divi pretējos virzienos braucošie, acīmredzot, vietējie, satikušies un apstājušies papļāpāt. Stāvam, gaidām, līdz šie beigs sarunu. Tikmēr aiz mums piebraukušas un gaida vēl divas mašīnas. Kad vietējie lietas izrunājuši, katrs turpina iesākto ceļu, mums pretim braucošais džips (lielāks un varenāks par mūsu polo) uzstājīgi turpina kustību, nevis apstājas, lai palaistu mūs garām. Esam spiesti apmēram 200 metrus braukt atpakaļgaitā, lai palaistu džipu garām, jo šaurās brauktuves dēļ izmainīties nav iespējams. Veiksmīgi noparkojušies izkāpjam no mašīnas, uzgriežam muguru draudīgi melnajam mākonim pamalē, un soļojam uz pili. Pie pils durvīm mūs noķer pirmās lietus piles - ļoti labi, kamēr staigāsim pa pili, lietus nolīs, un pēc tam mierīgi baudīsim rožu dārza burvību :) Te jāpiebilst, ka par pāžiem (vai kā nu tos durvju virinātājus sauc) nolīgtajiem pusaudžiem attieksme pret veicamajiem pienākumiem ne pārāk nopietna. Ar skaistajiem tērpiem (kas izskatījās saņurcīti) un parūkām vien nepietiek. Zēni tik ļoti bija iegrimuši privātā sarunā, ka savu galveno pienākumu izpildīja visai garlaikoti tā "starp citu" pēc tam, kad Ancei biju pateikusi, - "Puiši mums tūlīt atvērs durvis."
Dodamies iekšā!

Pils - protams skaista!!! Patiešām ļoti skaista! Milzīgs darbs ieguldīts, priekšmetus pa vienam vien vācot kopā un veidojot vienotu interjeru. Mūs neielaiž vienīgi Baltajā zālē, jo tur notiek Senās mūzikas koncerts bērniem.

Nedaudz paātrinātā gaitā nekā pieklātos izskrienam cauri pilij, jo mazo Linnu vairāk sajūsmina plašie gaiteņi, nevis greznais interjers :)) Prieks, ka Ance ar interesi vēro, ik pa laikam nosakot: "Es gribētu dzīvot tādā pilī..."

Man pašai nesaprotamu iemeslu dēļ uzmanība nevilšus vairāk pievēršas rakstāmgaldiem un kristāla lustrām :)) 

Beidzot nonākam arī, ja tā var teikt, tērpu sadaļā. Sākumā senie mācītāju un citu baznīcai piederīgo tērpi, un tad....... Pat Linnas skrējiens apstājas :)

Mammu!!! Paskaties, es gribētu tādu kleitu!

Nē, tādu!

Nē, labāk šitādu!

Žēl, kleitas bija tikai trīs. Bet labi, ka vispār bija :) Ar to arī pils apskate galā. Pa logu izskatās, ka lietus mitējies, taču paverot durvis konstatējam, ka joprojām līņā. Bet ne tik stipri, lai mēs mainītu plānus un no pastaigas pa dārzu atteiktos. Galu galā biļetes arī jau nopirktas. Norunājam - cik izturēsim, tik izstaigāsim. Ieraugam elektromobīļus - o, super, sasēdīsimies zem jumtiņa, lai mūs pa dārzu izvizina - i kājas, i paši paliksim sausi. Bet atkal jau jāteic - nekā! Lai gan reklāmas plakāti laipni aicina izvizināties pa dārzu, protams, šķiroties no noteiktas naudas summiņas, tomēr realitāte rāda, ka darbinieku acīs klientu vēlmes netiek vērtētas augstāk par pašu sausajām biksēm. Vaicājot biļešu kontrolierei par iespēju doties pa dārzu braukšus, saņemam atteikumu - šoferīši "iegāja iekšā paslēpties no lietus" un "paskatieties, visi beņķīši salijuši slapji, kā tad jūs tur apsēdīsieties!" Pirmkārt, lietus nelija tik stipri, lai no tā nevarētu paglābties lietus mētelī vai zem lietussarga, otrkārt, jebko slapju taču var noslaucīt ar papīra (vai auduma) salvetēm... Labi, Dievs ar tiem elektromobīļiem, atveram savus lietussargus un dodamies rozēs :) 

 

Rozes, izrādās jau lēnām nozied, tāpēc cerēto skaistumu tā par 100% ieraudzīt neizdodas. Savu dara arī lietus, vairāk esam spiesti skatīties zem kājām, lavierējot starp peļķēm. 

Kad lietus beidzas, kājas jau ir slapjas, velkam kurpes nost un brienam pa peļķēm. Visu tālo gabalu līdz mašīnai - tikai pa peļķēm. Ārzemju tūristi sajūsmā! Neviens nepaiet garām smaidot nepakomentējis "Oh, that's great!", "Kakije molodci!" un, protams, arī citās valodās.

Mazliet noguruši, bet apmierināti, sēžamies mašīnā un dodamies mājās. Linna aizmieg gandrīz uzreiz. Ance tā arī neaizmieg, laikam iespaidu tik daudz, ka ir, ko padomāt :)

Un vēl jau arī jaunais, "pavisam īstais" princešu vēdeklis, ko nedrīkst izlaist no rokām :)

Rīga mūs sagaida tikpat saulaina, kādu to atstājām.
-----
Varbūt izklausos kašķīga, bet manuprāt, starptautiska mēroga tūrisma objektā, kāda Rundāles pils, neapšaubāmi, ir, visam ir jābūt uz tip-top. Tā, lai pat viskaprīzākajam apmeklētājam nebūtu, kur piesieties. Cilvēkam jājūtas šeit gaidītam, jau nogriežoties no Bauskas-Elejas šosejas. Piedāvājumam uz papīra ir jāsakrīt ar piedāvājumu realitātē. Lielu komplimentu gribu izteikt biļešu kases darbiniecei par pieklājīgo, profesionālo attieksmi pret klientiem, apmēram 10 minūtes pacietīgi skaidrojot kaimiņiem no Lietuvas norēķinu iespējas, kuri nekādi nespēja saprast, kāpēc par biļetēm nevar samaksāt ar eiro. Nevienu brīdi viņas sejā un balsī neparādījās aizkaitinājums vai neapmierinātība. Beigusi ņemties ar leišiem, viņa turpināja laipni apkalpot pārējos viesus, it kā nekādu domstarpību nebūtu bijis. Tas, manuprāt, ir profesionālisms - padarīt savu darbu tā, lai ikviens aiziet apmierināts.

* * * * *

Trikotāžas kleitiņa

Reciklētas 2 vecas mammas maiciņas + 1 vecs Linnas rāpulis + 1 veca Linnas kombīšpidžammiņa = jauna kleita Linnai. Augša - no rāpulīša, svārciņu daļa - no mammas krekliņiem, princeses bildīte - no pidžammas.

Kā parasti - foto tikai pēc procesa, līdz ar to no izejmateriāliem tikai tas, kas palika pāri :))

Iespējams, šis bija mans pēdējais ar rokām šūtais lieldarbs. Vēl gan ir pāris iesākti, bet tos varēšu pabeigt jau ar savu jauno palīgu - Singer 2250 Serenade.

Sapnis beidzot ir piepildījies!!! Liels paldies manam vīram, kurš to piepildīja! Jo viņam esot palicis "žēl skatīties, kā tu baksties ar to adatiņu" :)))

* * * * *

Brīnišķīga svētdiena Siguldā

Juhūūū!!! Atvaļinājums ir sācies! Priekšā četras garas nedēļas - tikai es un bērni, un vīrs nedēļas nogalēs :))) Šīs droši vien būs četras labākās un skaistākās nedēļas pēdējo 2 gadu laikā, kopš atsāku strādāt pēc Linniņas piedzimšanas. Šo divu gadu laikā ne reizi vien esmu pie sevis nodomājusi - manas laimīgākās dienas ir dienas, kad bērni apslimuši, man nav jādodas uz darbu, bet varu palikt mājās ar savām pelēm. Grēks tā domāt un kur nu vēl runāt, bet diemžēl tā ir. Vismierīgāk un harmoniskāk jūtos, kad esmu ar viņām kopā. Bet, piemēram, pagājušonedēļ, kad viena no viņām bija "izsūtījumā" pie omes Siguldā, bet otra - pie drauga Āraišos, biju visai tramīga. Bija plāns izmēzt māju, pievārēt lielo gludināmās veļas kalnu, pārskatīt un izrevidēt meiteņu drēbju skapi, bet.... neviens no šiem plāna punktiem netika izpildīts. Māja tukša, klusa, vakaros neviens neskrien pretī ar spalgu "Mammmmāā!" Skaitīju dienas līdz piektdienas vakaram, kad atkal satikšu savas palaidnes. Tāpēc turpmākajām četrām nedēļām nekādu plānu nav, atskaitot vienu nedēļas nogali, par kuru varbūt citreiz. Ļausim, tā teikt, "lai upe mūs nes"... :)

Garš sanāca ievads, bet nu par BRĪNUMU, ko piedzīvoju svētdien Siguldā.

Tā kā nebijām Dziesmusvētku dalībnieku vidū, ne arī starp tiem izredzētajiem, kas tika pie koncertu biļetēm, tad brīvdienas nolēmām pavadīt ārpus ļaužu pārpilnās, svelmainās, nogurdinošās Rīgas. Pēc svētdienas brokastīm, štukojot, ko interesantu pasākt kopā ar bērniem, izskatījām gan iespēju izstaigāt Līgatnes dabas takas (bet Linnai būtu par garu), apskatīt strausus Morē (bet nebijām pārliecināti, ka svētdienā mūs pieņems), doties atpūsties pie ezera (bet bērniem apniktu, jo vecāki neļautu bez pārtraukuma tupēt ūdenī)... Galu galā vīrs ierosināja palikt Siguldā, izstaigāt pilsdrupas. Biju pārsteigta!!! Laikam kādu laiku nebijām tur bijuši - daudz kas atjaunots, sakopts, vairākas skatu platformas, soli, galdi, dzeramais ūdens lielā krānā tieši no pazemes. Divi torņi atvērti apskatei, vienā no tiem - seno ieroču izstāde, kur visu var ne tikai aptaustīt, bet arī ņemt rokās, pacilāt, otrā - piecos stāvos skatu laukumi, ierīkots lifts, kas skaisto Siguldas, Turaidas un Krimuldas panorāmu ļauj baudīt arī cilvēkiem ratiņkrēslos un bēbīšu māmiņām. Pret Turaidas pili vērsts tālskatis, ar kuru par 20 santīmiem var izpētīt pili rokas stiepiena attālumā. Biju sajūsmā, kur nu vēl bērni!!! Fotoaparāts, kā par nelaimi, bija palicis Rīgā, tāpēc izmantošu svešas bildes no šejienes:

Izstaigājot pilsdrupas un dodoties prom gar Jauno pili, mūs pārsteidza vēl kāds Brīnums. Izskatījās pēc kāda privāta pasākuma ar dzīvu klasisko mūziku, tēju, vīnu, uzkodām. Bet nekā! Izrādās, tas ir Siguldas koncertzāles BALTAIS FLĪĢELIS rīkots publisks pasākums MUZIKĀLĀS BROKASTIS, kas notiek ik vasaru katru svētdienu un pilnīgi par brīvu! Šajā reizē muzicēja pieci pūšaminstrumentu mūziķi no "Sinfonietta Rīga". Absolūts miers, pilnīga harmonija, skaista mūzika, apgaroti cilvēki kā nu kurš - cits uz deķīša turpat zālīte atlaidies kaifo, māmiņas ar mazuļiem ratiņos un tādiem, kas turpat skraidelē, vecākas kundzes platmalēs piemetušās uz sola koku ēnā, velobraucēji piestājuši un skatās Brīnumā tāpat kā mēs, cits mērķtiecīgi nācis uz šejieni kopā ģimeni, līdzi pleds, tēja termosā, un grozā maizītes... Ārzemju tūristi garām ejot pieklusina skaļās sarunas un fotografē. Tie, kas vēlas netraucēti papļāpāt ar skaistu mūziku fonā, apsēdušies tālāk, lai netraucētu pārējiem baudīt. Ne miņas no Rīgas stresa, Dziesmusvētku kņadas, pat mani bērni, kas tikko vēl drasēja pa pilsdrupām, kļuva mierīgi un sapņaini. Iesaku, ja vien sanāk kādā svētdienas rītā būt Siguldā, noteikti apmeklēt šo pasākumu. Tas nebūs jānožēlo! Paldies koncertzāles vadītājai Inesei Zagorskai! Lai kaut nedaudz ilustrētu, pievienoju A.Linarta bildes no koncertzāles mājaslapas:

Lai mums visiem saules pilna vasara!!!

* * * * *

Fantastiskā Kristīnes rabarberu kūka

 Man ir forša kolēģe - Kristīne, kuras piedāvātās receptes līdz 2012.gada rudenim varēja atrast teju katrā žurnāla "Mūsmājas" numurā. Esmu izmēģinājusi daudzas no viņas piedāvātajām un zinu - viņas vārds (viņa arī Šarlote Cielava) pie apraksta ir 100% garantija tam, ka izdosies. Pie tam - kas man ir ļoti svarīgi - sastāvdaļas nopērkamas katrā veikalā, nav jāskrien uz Gemosu vai Stokmanu, ja sagribas, piemēram, kūku.

"Mūsmājas" Nr.10 [230] - 16.05.2012.

Man sanāca tāda:

Tiešām ļoti, ļoti, ļoti garšīga!

* * * * *

Medus kūka ar rabarberu pildījumu

Omes 75 gadu jubilejas kūka, kas bija domāta kā skaists (skaists!!!) pārsteigums, bet sanāca... khm kā sanāca. Saku uzreiz - garšo daaaudz labāk nekā izskatās bildēs.

Tā kā medus kūkai, lai tā garšotu pēc kūkas, nevis pēc  cepumiem, starp kuriem ieziests pildījums, ir vajadzīga vismaz nakts ledusskapī, tad iepriekšējā vakarā to izcepu un kārtu kārtām sapildīju, bet rotāšanas-greznošanas darbus atliku uz svinību dienas rītu. Bet!!! Kā jau nereti notiek - pēdējā, visatbildīgākajā posmā, kaut kas noiet tik greizi, ka labot vai atlikt uz vēlāku vairs nav iespējams. Tā arī man - sestdienas rītā pēkšņi sākās tādi nelabumi, ka knapi spēju aizvilkties no gultas līdz tualetei un atpakaļ. Zvans omei: sorī, nebūsim ne paši, ne kūka. Tomēr uz pēcpusdienu atguvu dzīvības pazīmes, un tik daudz kā sadrupināt atlikušās mīklas garoziņas un pārkaisīt ar tām kūku, spēju. Tā nu kūka, lai arī ārēji necila, tomēr nonāca uz svinību galda. Un ziniet - tās atsauksmes, tās bija kā balzāms dvēselei! Vēl nākamajā dienā saņēmu jautājumu, vai tiešām esmu cepusi pati, nevis pasūtījusi kādā smalkā konditorijā :))

RECEPTE NO SENĀM "MŪSMĀJĀM":

Mīklai:

• 1 glāze cukura
• 3 glāzes miltu
• 100g mīksta (istabas temperatūras) sviesta
• 2 olas
• 1 ēdamkarote medus
• 1 tējkarote sodas

1. Olas samaisa (NEsakuļ) ar cukuru un sviestu. Visu karsē katliņā, līdz cukurs izkūst.
2. Citā katliņā karsē medu un sodu, līdz masa uzputojas un kļūst brūna.
3. Abas masas sajauc kopā.
4. Piesijā miltus un samīca viendabīgu mīklu. To sadala 5 vienādās bumbiņās. Pa vienai izrullē 5mm biezumā un, uzliekot tortes formas pamatni, izgriež apli. Atgriezumus arī beigās izcep.
5. Cep 180 grādos 5-10 minūtes. Jo ilgāk ceps, jo cietākas (sausākas) sanāks ripas. Tāpēc, ja vien nav vēlēšanās iegūt kaut ko līdzīgu piparkūkām, iesaku nepārcept :)

Pildījumam:

• 1 glāze cukura
• 2 glāzes skāba krējuma
• 1 tējkarote vaniļas cukura
• 200 g smalki sagrieztu rabarberu

1.  Faktiski būtu jāsāk ar šo punktu un tikai tad jāķeras klāt mīklas gatavošanai. Rabarberus apber ar 5 ēdamkarotēm cukura, noliek malā vismaz uz stundu, lai sasulojas. Liek visu katliņā, ja nepieciešams, pielej pāris ēdamkarotes ūdens, un vāra, līdz rabarberi izšķīst. Atdzesē un sablendē.
2. Krējumu saputo ar cukuru, vaniļas cukuru un rabarberu masu.

 Virsiņai:

• pusglāze cukura
• 1 glāze skāba krējuma
• pustējkarote vaniļas cukura
• puspaciņa (10g) želatīna
• medus mīklas atgriezumu drupačas
• šokolādes krikumiņi, skaidiņas

1. Cukuru, vaniļas cukuru un skābo krējumu saputo.
2. Želatīnu aplej ar aukstu ūdeni, uzbriedina un karsējot ūdens peldē, izšķīdina. Pievieno krējuma masai.

Izceptās plāksnes kārto vieno virs otras, pa vidu ieziežot krējuma-rabarberu krēmu. Liek ledusskapī uz vismaz 12 stundām. Pēc izņemšanas no ledusskapja pagatavo virsiņas krēmu un, kad tas sāk biezēt, vienmērīgi pārklāj tortes virsu. Pārkaisa ar drupačām un šokolādes krikumiem.

* * * * *